Sveiciens! Ir pagājuši vairāki mēneši kopā ārpus patversmes un beidzot ar Poršu esam nonākuši līdz vēstulei no mājām.

Iet mums kā pa kalniem… Atbraucot mājās, jau pirmajās 5 minūtēs Poršs bija iekāpis gultā, apgūlies ar galvu uz spilvena un tobrīd sapratu: džeks ir bijis mājas suns.

Kopā ejam gan skriet, gan esmu jau parādījusi labāko vietu – kamaniņu trases darbnīcu. Mīlam pappuchino kafejnīcā uzēst, vispār ļoti mīlam paēst un skatīsimies acīs cilvēkiem tik ilgi, līdz ko garšīgu iedos.

Poršam es kā saimniece esmu galvenā un viņš grib mani no itin visa sargāt. Tāpēc mācāmies suņu skolā, mēģinām socializēties ar citiem suņiem un nerādīt saimniecei, ka gribam būt vienīgie viņas tuvumā, it īpaši ja tuvojas vīrieši.

Viņš ilgi un neatlaidīgi var prasīt, lai glauda, kasa, čubina un vispār pievērš uzmanību. Guļam kā traki – ilgi un dikti, socializējamies – bail ir no ļoti daudz kā, kārtīgi mājās iedzīvojamies – gribam ēst cilvēku ēdienu vairāk kā savējo.

Poršs bija pilntiesīgs “radi!” akadēmijas un Ideju piknika dalībnieks, dodas uz dzimšanas dienu svinībām, dārza svētkiem un bijis iekšā lielākajā daļā apkārtnes kafejnīcu. Brīvajā laikā pagarinām kokus, noņemot tiem mizu, rokam apdobītes mammas dārzā (reizēm gan nepareizajā virzienā).