Apritējuši jau divi mēneši, kopš esam atraduši viens otru – mēs mājdzīvnieku, bet kaķis – mājas.
Sākums viennozīmīgi nebija viegls ne runcim, kurš slēpās zem gultas un mēģināja nolīst tālākajos stūros, bija sabijies no jaunās vides un pārmaiņām, gan mums, kuri pārdzīvoja, lai kaķītis iejustos jaunajās mājās. Mēs nenobijāmies pieņemt jau pieaugušu kaķi, kaut arī jāatzīst, ka sākumā tas šķita nedaudz izaicinoši, bet nevienā brīdī nešķita kā šķērslis.
Mūsu stāsts var būt par iedvesmu citiem jaunajiem saimniekiem.
Tagad jau esam sadraudzējušies, iemīlējušies un ikdienu viens bez otra nevaram iztēloties. Pastāv mīlestība no pirmā acu skatiena. Dažreiz tik, lai mīlestība īstenotos, ir nedaudz jādod tai laiks.
Runcim patīk mūs maigi modināt no rītiem, gulēt cieši pie sāniem, daudz runāties un stāstīt savas lietas un piedzīvojumus. Patiesībā, otru tik runātīgu kaķi būtu grūti atrast. Viņš mīl kārtīgi izgulēties un tikpat kārtīgi paēst. Mājās visas mušas ir noķertas un apēstas. Viņš ir labs saimnieks. Mēs vēl gaidām īsto brīdi, kad kaķītis mums uzticēsies tik ļoti, ka būs gatavs nākt rokās un sēdēt klēpī, bet līdz tam – mēs būsim blakus un radīsim mājas, kurās viņš var būt laimīgs, jo tieši to viņš dod mums – būt par laimīgiem saimniekiem.
