Smukule Latte mūžu varēja nodzīvot viensētā meža vidū Līvānu pusē un regulāri laist pasaulē nevienam nevajadzīgus kucēnus, jo tajās mājās viņu – suņu bija daudz. Kad īpašniece māju pameta, likteņa varā atstājot suņus, kaķus un citus mājdzīvniekus, liktenis šiem dzīvniekiem izrādīja labvēlību, proti, lēma nevis iznīkt, bet nonākt glābēju rokās… Mūsu Latte, tagad saukta par Monu, jau sūta vēstuli no savām jaunajām mājām Rīgā!
Iedvesmojoties no Monas “radinieku” stāstiem, nolēmām beidzot pastāstīt, kā Monai klājas.
Es domāju, ja prasītu pašai Monai, viņa teiktu, ka ļoti labi – it īpaši brīžos, kad drīkst darīt to, kas viņai patīk:
● Ēst – vienmēr un visu. Arī uz ielas atrastus folija gabaliņus un izkritušus dzīvnieku zobus. Monai gan žēl, ka saimniece tos vienmēr izvelk no mutes.
● Spēlēties ar otru ģimenes suni, Loti – laizīt viņu un pakluso apgulties blakus. Žēl gan, ka Lote ne vienmēr par to ir sajūsmā.
● Mīļākā gulēšanas poza – ar kājām gaisā. Skatoties Monas mammas bildes, šķiet, ka tas ir visai ģimenei raksturīgs ieradums. 🙂
Mona sūta sveicienus Burbonam, Altai, Mokai un pārējiem “radiniekiem”, un cer, ka varēs satikties uz kādu “ģimenes salidojumu”!
