Vēstuli no mājām atsūtījusi Moka! Sunīti, ar pulka citiem rejējiem atveda no viensētas meža vidū Līvānu pusē, kad īpašniece visus dzīvniekus tur pameta. Moka bija vispiesardzīgākā no savējo pulka, jaunos saimniekus brīdinājām: socializācijā nāksies darbu ieguldīt. Saimnieki malači!
Sveiciens no Elīnas, Dāvja un Mokas!
Drīz jau mēnesis būs apkārt un pa šo laiku esam labi apraduši viens ar otru. Sākumā gan bija mazliet grūti, bet kolīdz sākām uzķert to, kad viņai patīk un kāda ir viņas personība, palika labāk.
Jau pirmajās minūtēs Moka ieņēma nevis to lielo, mīksto suņu gultu, kuru pirms adoptēšanas bijām nopirkuši, lai viņai ir forša gulta gulēšanai, bet gan klubkrēslu, kurā mēs tā dikti bieži nemaz nesēdējām. Tas krēsls patiesībā viņai ir perfekts, lai visu labi redzētu – mani, kamēr pie datora strādāju, un Dāvi, kamēr viņš blakus istabā gultā apgūlies.
Pirmā nakts gan bija grūta, jo Mokai viss jauns un svešs un lielāko daļu nakts viņa mums dziedāja savas dziesmas un neļāva gulēt. Par laimi sienas mums ir biezas un kaimiņi neko nedzirdēja, bet mēs paši uz maiņām Moku mierinājām un dažus brītiņus arī dabūjām kopīgi pagulēt. Nākamajā dienā sazinājāmies ar kinologu, kurš arī atbrauca pie mums un palīdzēja saprast kā labāk rīkoties, ja nākamajā naktī Moka mums atkal koncertu taisītu, kā arī izstāstīja vēl visādas dzīves gudrības labākai un vieglākai suņa audzināšanai. Par laimi nakts dziesmas vairs neturpinājās, bet no rīta gan viņa mūs agri cēla, lai ietu ārā, ko viņa arī vēl joprojām turpina darīt.
Pa šo laiku esam sapratuši, ka diemžēl par graužamām, plēšamām, skanošām un mētājamām rotaļlietām viņai ir vienalga un tās pat vairāk baida nekā interesē. Toties rotaļlietas, kas ir kā puzles, kur ir jāatrod gardumiņi, viņai ļoti iet pie sirds. Arī laizāmie paklājiņi ar uztrieptu suņu saldējumu viņai ļoti patīk. Tāpat arī esam noskaidrojuši, ka viņa ir gurmāns, kurš ņem pretī lielākoties tikai dabīgos gardumus, kuri suņus ar savu, teiksim tā, “specifisko” smaržu pievilina, bet īpašniekus atbaida 🙂 Kā arī izgājām cauri trīs zīmolu zobu higiēnas gardumiem, līdz atradām tādu, kuru viņa mums ēstu. Pārējos neaiztika pavisam vai atstāja trīs zobu pēdas un tā arī tas gardums mētājās neaiztikts.
Šī nepilnā mēneša laikā esam kopīgi braukuši slidot pa mežu, izskraidīt milzu pļavas vīra laukos, izošņāt dārzu manās dzimtajās mājās, sapazīties ar mūsu draugiem un arī jau divas reizes pabūt sunu skolā. Komanda “gulēt” vēl jāiemācās, bet sēž viņa ļoti smuki un reizēm pat bez teikšanas. Tiesa, pēc šādām lielām aktivitātēm un jauniem piedzīvojumiem ir nepieciešams laiks lai atgūtos, tādēļ tajā un nākamajā dienā viņai patīk vairāk pagulēt. Bet arī tad, ja viņai vairāk gribēsies snaust, viņa tik un tā pamanīsies piefiksēt to brīdi, kad eju uz virtuvi un, kamēr tur šiverējos, viņa atnāks nogulties pie puspavērtajām virtuves durvīm un uzpasēs mani 🙂
No Dāvja viņa vairs nebaidās (ja vien pāri plecam nav milzīgā hokeja ekipējuma soma, tas gan ir viņas bieds), un pat meklē viņu pēc tam, kad viņš ir devies ārpus mājām darīšanās, bet pie mūsu vīriešu kārtas radiniekiem gan viņa vēl pagaidām iet apostīties visvēlāk un visuzmanīgāk.
Kopumā varu teikt, ka mēs vēl turpinām iepazīt viens otru, mums ir grūti Moku nelutināt un viņa pa mūsu rajonu pastaigās iet katru dienu aizvien drošāk un drošāk (vēl mazliet baidās no smagajām mašīnām, kad tās pukst un pūš) un aste bieži ir augšā skaistā ritulī. Ik pa laikam viņai patīk aiziet pagulēt guļamistabā tālākajā un tumšākajā stūrī un iznākt ārā tikai tad, kad gribas ēst vai kad gribas, lai mēs pakasām vēderiņu. Bet tā citādi viņa ir jau krietni drošāka meitene un jau diezgan mums uzticās 🙂
