Neliela atskaite par to kā sokas foršajai Monai savās jaunajās mājās!

Ir jau paskrējušas vairāk kā četras nedēļas, kopš mūsu mājās ienāca Mona, lai gan mums liekas, ka viņa šeit bijusi vienmēr! Pirmās dienas mums bija liels pārbaudījums, jo sakrita ar ģimenes svētkiem un Monai bija iespēja iepazīties ar visiem jaunās ģimenes locekļiem. Un visi kā viens atzina: tik mīļu un labu suni sen nav redzējuši.

Un tā ir taisnība! Mona ir mīlestības iemiesojums. Patīk, ka viņu bužina, kasa punci, mīļo, dod bučas… Turklāt viņa arī to uzstājīgi pieprasa, bakstot ar degunu un ķepu.

Kā pilntiesīga ģimenes locekle Mona guļ kopā ar saimniekiem to istabā, tiesa – savā gultiņā. Domājām, tikai pirmajā naktī, lai sunītim ir drošāk, bet nu jau tas liekas tik mīļi, ik rītu dzirdēt viņas šņākuļošanu, ka guļvieta tur arī paliks.

Bez nedarbiem arī neiztikt. Pagalms ir papildinājies ar bedrēm, ir sagrauzti pāris apavu pāri (Mona gan kā zinādama sagrauzusi tos, kas sen netika nēsāti ). Bet kurš bērniņš gan nedara nedarbus?

Lai mums visiem būtu vēl labāk saprast Monu un veiksmīgāk sadarboties, pie mums divas reizes ciemos bija kinoloģe, kas rāda, stāsta un māca, ko un kā pareizi darīt. Mona ir apķērīga sune un raiti saprot ko no viņas gribam. Bērniem lielākais prieks, ka Mona māk dot ķepu un bučas.

Lielākās bēdas patreiz, ka Mona baidās kāpt mašīnā, iet vannasistabā un no ūdens izvairās (tāda kas pil virsū), bet ar kinoloģes padomiem apbruņoti, lēnām labinām Monu uz šīm lietām. Progress jau vērojams ar auto – ja iepriekš, atverot mašīnas durvis bēga prom, tad tagad jau ieliek priekšķepas mašīnā, lai paņemtu našķi.

No vēl foršām lietām, Monai ir draudzenīte Rubija, kas atnāk šad tad ciemos vai kopā dodas pastaigās. Tad abas kopā dauzās, ošņājās un komandas mācās.

Mazā atskaite sanāca garāka nekā plānots sākumā, bet tik daudz ko gribas pastāstīt un palielīties, cik foršs suns ir Mona, cik viņa laba un mīļa! Kā saka abi bērni: “Vai ne, ka mums ir pats labākais suns pasaulē?” Un atliek tikai viņiem piekrist!