Par to, kā klājies pirmajā mēnesī jaunajā dzīvē vienam no mūsu bijušajiem suņbērniem, dalāmies arī ar jums, mūsu sekotāji. Dillēnu – vienīgo meitēnu brāļu bariņā – nodevām adopcijai jaunai ģimenei kā pirmo suni, turklāt ne mirkli nešauboties, jo redzējām, cik rūpīgi jaunieši bija sagatavojušies kucēna ienākšanai viņu dzīvē.
“Sveiciens no Dilles meitiņas Sirillas jaunajām mājām!Ar prieku gribam pavēstīt, ka pirmais mēnesis ir noritējis lieliski. Pēc tā, cik daudz piedzīvots un iemācīts gan šķiet, ka kopā dauzāmies jau pusgadu. Pēc pirmās nedēļas trakumiem jauno pieredžu iespaidā un sauszemes haizivs dzīves stila pīķa, Sirilla mēneša laikā ir iemācījusies (samērā) pacietīgi gaidīt ēdienu, paklausīgi staigāt pavadiņā, draudzēties ar citiem sunīšiem un čuru noturēt līdz pastaigas laikam.
Sirilla ir izrādījusies ne tikai ļoti mīļa un lojāla, bet arī ļoti gudra un prātīga meitenīte – ļoti ātri apgūstot “sēdi”, “guli”, “nāc”, “lūdzu” un “ķepu” komandas un, drošsirdīgi pārvarot pirmās bailes no putekļsūcēja, vannas un trepēm. Ar to “gaidi” un “paliec” vēl gan ir kā ir, jo prātīgums neliedz mazajai vienmēr gribēt atrasties tur, kur ir ballīte. Kā arī, protams, selektīvi mēdzam “aizmirst” kā mūs sauc, ja citur notiek kaut kas aizraujošāks.
Nu jau Sirilla ir arī iemācījusies pamazām palikt mājās viena un – kaut arī progress pagaidām iekļauj tikai vienu kontrolētu telpu, citādi viss tiks sagrauzts – šos laikus viņa iztur mierīgi, bez raudāšanas un izbaudot iespēju netraucēti nosnausties. Bildēs Sirilla pārsvarā ir aizmigusi, jo kustībā iemūžināts parasti ir tikai skrējienā izplūdis plankumiņš.
Sirilla – kā jau visi suņi – ir labākais suns pasaulē un mums gribas ticēt, ka viņa piekrīt saviem saimniekiem, kas domā, ka viņa tiešām ir atradusi īstās mājas.”
