Čau, čau! Te Džeriks! Man ir daudz ko stāstīt…
Brālis, bīgls – Merrians mani pieņēma jau pirmajā dienā, kad atbrauca uz patversmi mani apciemot. Braucot mājās, nezināju, kas sagaida – sfinksa kaķis Elfijs. Šausmas, kādā neizpratnē biju: spalvu nav, nav suns, laikam NLO! Trīs dienas gulēju citā istabā, līdz sapazinos ar Elfiju un ceturtajā jau kļuvām labākie draugi. Tagad mums patīk ap divpadsmitiem naktī paskraidīt, paspēlēties un patraucēt vecākiem gulēt. Mamma un tētis mūs sauc par Tomu un Džeri.
Ar citiem suņiem, kurus satieku ārā, man neiet labi, uzreiz sākšu riet un būšu neapmierināts. Pats nezinu par ko. Bet mamma mani nomierina un es laimīgs skrienu tālāk savās darīšanās.
Man ļooooooti patīk ēst. Par labu uzvedību saņemu arī gardumus. Raksturs man nav no vieglākajiem, bet vecāki mani mīl tādu, kāds esmu. Ik pa laikam parūcu, bet mamma no manis nebaidās un man jau palika neinteresanti. Savos 11 gados esmu iemācījies arī dažas komandas: sēdēt, gulēt un šurp.
Esmu bijis jūrā. Sākumā vispār nesapratu, kur mani atveda, bet, kad ieraudzīju, ka brālim patīk, arī man iepatikās. Patīk sēdēt mammai klēpī, gulēt blakus un visur, kur ir mamma, būšu arī es. Pieklājīgi braucu ar brāļiem un vecākiem mašīnā. Man ļoti patīk iepazīt jaunas vietas.
Ar sirsniņu vecuma un stresa dēļ man nav labi, bet mamma dara visu, lai nodzīvoju vēl ilgi un laimīgi. Zāles labprātīgi lietoju, esmu bijis pie kardiologa. Ārsti man nepatīk.
Faktiski esmu opītis, bet dvēselē joprojām kucēns – dzīvespriecīgs un ziņkārīgs. Pat pēc friziera tantes mani nosauca par kucēnu – kāds kompliments manā vecumā!
Ceru, maniem patversmes biedriem iet labi un viņi arī ir atraduši savas īstās mājas. Mēs opīši un omītes arī vēlamies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi! Ne vienmēr veselība ir labā formā, bet tas netraucē priecāties par dzīvi, darīt laimīgu savu ģimeni un mums visiem kopā būt laimīgiem!
Laimi un mīlestību vēlot, Jūsu Džeriks.
