Vai atcerieties suņuku, kas Ziemassvētku rītā bija piesiets pie patversmes vārtiem?
Čau! Te Bosiks! Nu jau 2 mēnešus man ir vislabākā mamma, kas mani bezgalīgi mīl un lutina, jo kā viņa saka- viņai dzīvē neesot bijis tik mīļš sunīts, kas brīvdienu rītos pienes mantiņu mammucim uz gultiņu 
. Ja es varētu, es viņai pat kafiju atnestu, bet ,diemžēl, es to nemāku….. Es esmu paklausīgs, nāku vienmēr, kad mani pasauc, man patīk gulēt ar mammu zem segas un uz spilvena, man patīk mīļoties arī pa klēpi.
Rītos, kad mamma iet uz darbu, man gan jāceļas ļoti agri no rīta, un mēs ejam uz pusstundu ārā, jo pēc tam man būs cītīgi kopā ar vecmeitu Rozi jāgaida mammiņa no darba. Man gan tās agrās celšanās ne sevišķi patīk, bet kas jādara, tas jādara. Bet ir viens tāds rīts, kad mamma saka -šodien piektdiena -un tad es divreiz cītīgāk mammu gaidu, jo zinu, ka kāpsim mašīnā un brauksim uz mūsu lauku māju, kur man ir viens labs draugs Rio, kas arī mani gaida, un tad mums ir jautras spēlītes- ķerenes.
Ā, aizmirsu pastāstīt, ka es esmu tāds jocīgs, un kad mamma jau apģērbjās un atvadās no manis ar tiem sliktajiem vārdiem- “es eju uz darbu, bet tu mani gaidi”, man sabojājas viss garīgais, un es viņai parādu zobus (bet īstenībā es tikai varbūt baidos, ka viņa var neatnākt?). Bet viņa nāk, un tad nu mēs ar Rozi lēkājam no priekiem pa gaisu. Un tad ejam garajās pastaigās . Mammai kabatā tad ir gardumiņi un bumbiņa. Ja man būtu savas kabatas, pats nestu, bet nu nav man kabatu. Mamma man uzticās jau sen, un es viņai sen jau esmu solījis, ka viņu mīlēšu mūžīgi, tāpēc nekur no viņas prom netaisos skriet, kā vien pēc bumbiņas. Tad mēs ilgi spēlējamies, kamēr esmu pagalam piekusis. Rozei bumbiņa ne visai, viņai īsas kājas, un viņa jau ir seniore, tāpēc ar bērnu spēlītēm negrib nodarboties. Tā ka bumbiņa man ir privātīpašums. Ā,citreiz uz lauka satieku draugus Pērli, Ārčiju un citus draugus, kuriem visiem pat vārdus ne vienmēr varu atcerēties. Vienīgi, kad mēs redzam tādus citus suņus, kas nav mani draugi, mēs ejam pavisam uz citu pusi.
Nu par to Rozi tad vēl….. Nu īsta draudzene man viņa nav, bet dzīvojam kā brālis ar māsu, reizēm viņa man vēl uzrūc (uzkliedz) par neko, bet nu ko no vecmeitas var gribēt. Nākas ievērot viņas kārtību. Toties nervi mierīgi, bet mamma, kā viņa pati saka- mīl mūs abus vienādi. Nu labi, pagaidām čau, jāpagaida tētis, lai manai vēstulei pieliek bildes!
