Čau, te Bodja! Jūs mani atceraties kā Badu. Nu jau mēnesi man ir Mājas! Gribu nedaudz pastāstīt kā man iet.
Forši, ka man ir sava gulta, savas mantiņas! Reizēm gan tās es arī no kaķa nočiepju! Ar viņu gan vēl līdz galam neesmu sadraudzējies – nesaprotu, ko viņš uz mani reizēm šņāc? Un es jau arī viņam reizēm uzreju. Bet – būs jau labi!
Ap māju man ir tik daudz meža, tik daudz koku, tik daudz taciņu!… Tikai vakarā, kad paliek tumšs, man mežā nepatīk.
Manējie jau sapratuši, ka vakarā, kad eju gulēt, mani labāk neaiztikt, varu uzrūkt.Pats gan pēc tam sabīstos – ja nu mani aizved atpakaļ? Bet viņi saka: viss labi, esmu viņu ģimenes loceklis un tas tik patīkami!
Vēl manējie saka, ka esmu garastāvokļa suns. Ja pamostos ar sliktu “garīgo”, varu uzriet gan mūsu kaķim, gan kaimiņam, ejot pastaigā. Bet vispār man ir paveicies. Beidzot jūtos mājās! Un miegs saldāks palicis. Tā kā viss man ir okey, vau vau!
Ar cieņu Bodja.
P.S. No putekļu sūcēja un fēna gan man bail, uzreiz gribu tiem iekost! Bet tas ir sīkums!
