Laimīgie stāsti

Zora

Lēmums par Zoras adopciju nāca viegli un visai spontāni. Suņa sabiedrība ir bijusi kopš bērnības un līdz ar to vienmēr ir bijusi sajūta, ka suni vajag. Pārceļoties uz Rīgu, sapnis par suni attālinājās, jo likās, ka suns dzīvoklī – tas galīgi neiet kopā. Bet laikam ejot, aizvien vairāk sapratām, ka kaut kas pietrūkst. Un tā vienu vakaru, nedomājot, sāku apmeklēt dzīvnieku patversmju mājaslapas līdz atradu Zoru. Pirmais, kas uzrunāja, protams, bija suņa izskats, bet visvairāk aizrāva acu skatiens. Kaut kas tur bija, kas neļāva tālāk izskatīt citus variantus. Nākamajā dienā sekoja telefona zvans adminstratoram un tika norunāta tikšanās. Rēķinājamies, ka būs grūti nodibināt kontaktu ar Zoru, bet tas bija papildus stimuls un apliecinājums, ka viņa ir īstā sunīte mums. 

Šobrīd skatoties uz Zoru, liekas, ka tā bailīgā, nepārliecinātā suņu meitene, ko pirmo reizi ieraudzījām, bija pilnīgi cits suns. Protams, mums ir sliktās dienas, kad sanāk sabaidīties nezin no kā. Ar svešiem cilvēkiem esam piesardzīgāki. Ar citiem ģimenes locekļiem un draugiem katrā tikšanās reizē Zora paliek drošāka. 

Domāju, ka citiem nevajadzētu baidīties ņemt bailīgos suņus, jo redzēt, kā Zora attīstās, redzēt un sajust to lielo uzticību un mīlestību, ir labākais iemesls, lai izvēlētos jebkuru suni, pat bailīgu. Kaut kādā ziņā suns rada īsto māju sajūtu. Liek arī pašiem attīstīties, domāt citādāk un galvenais būt pacietīgākiem un iejūtīgākiem. 

Piedzīvojumus Zora mums sagādā katru dienu, jo šķiet, ka viņa citādāk nevar. Mežā viņa jūtas visbrīvāk, tur viss ir interesants. Zoras lielākā vājība ir ūdens. It īpaši tagad iecienījusi grāvjus. :))

Zoras saimniece