Laimīgie stāsti

Tomijs

Šis ir Teodora stāsts.

Pirmo reizi ar Teodoru iepazināmies nedēļā pirms Jaunā gada, bet tad viņš vēl nebija gatavs pārvākties uz jaunajām mājām. Mūsu saimei viņš beidzot pievienojās 11. janvārī. Līdz ar jaunajām mājām Teodors arī tika pie jauna vārda – mums viņš ir Tomijs, par godu mūziķim Tomam Veitsam. Un vokāls Tomijs ir nudien – neviena ēdienreizes kavēšana netiek pieņemta klusuciešot, arī par viņaprāt akūtu uzmanības trūkumu mēs tiekam skaļi un pietiekami informēti. Tomijam ir arī brālis un māsa – runcis seniors Zakks un kucīte Ēra.

Ar Ēru Tomijam attiecības ir lieliskas jau no pirmās dienas. Ēra ir sajūsmā par mazo trakuli, asti luncinādama staigā viņam pakaļ un mēģina iesaistīties viņa rotaļās. Savukārt Tomijs rūpīgi izosta Ēras kažoku, kad viņa atgriežas no pastaigām, mīlīgi pieglaužas viņai, tāpat vien garām ejot, un regulāri mēģina ķert viņas kustībā esošo asti. Pēdējā rīcība Ērai gan milzu sajūsmu nerada, ja tā aste tiešām tiek satverta ar mazām nagainām ķepām. Tomijs ir arī privatizējis Ēras guļamo krēslu, bet Ēra ļaunā neņem, laipni pagaida, līdz Tomijs pieceļas un tad uzreiz iekārtojas pati iesildītajā vietiņā.
Vecākais kaķis Zakks Tomijam arī ļoti patīk, lai gan Zakks vēl aizvien turas pie sevis novilktām robežām – Tomijs drīkst gulēt viņa tuvumā dzīvojamā istabā, viņi var ēst pie blakus bļodiņām, bet vecāku gultā gan Zakks ir karalis un uzskata, ka Tomijam tas ir jāciena, par ko viņš tiek informēts ar vieglu rūcienu, ja mazais pārāk daudz atļaujas. Taču Tomijs diez ko nesatraucas, jo arī pēc vieglu pārpratumu noskaidrošanas tāpat priecīgi ķer Zakka asti un aicina uz ķeršanas spēli.

Tomijs ir nebēdnīgs, mazliet palaidnīgs, bet bezgala mīlīgs. Turklāt šķiet, ka viņš izaugs par diženu runci. Mūsu visu dzīvēs viņš ir ienesis papildu enerģiju, prieku un mīlestību.

Tomija jaunie saimnieki