Laimīgie stāsti

Sofija

Rakstu par suņu meiteni Cēri (takšveidīgā).

Varu teikt, ka kopumā mums iet patiešām ļoti labi. Cēre vairs gan nav Cēre, bet gan Sofija, mīļi saukta par Sofī. Mēs abas esam ļoti kopā saradušas, un tā vien priecē, ka Sofija patiešām ātri adaptējas. Pirmajās nedēļās tādu prieku sagādāja redzēt pastaigās kā pirms tam ierautā astīte ceļas arvien augstāk un augstāk, kas tagad aktīvi luncinās. Ja sākumā raizējos, ka viņa baidās spēlēties vai ka ir skumja, tad, laikam ejot, varu laimīgi teikt, ka nu rotaļas ir ļoti svarīga mūsu ikdienas sastāvdaļa. Visvairāk Sofijai patīk spēlēties ar saimnieces (manām) zeķēm, kā arī kociņi un čiekuri ir vismīļākās lietas. Sofija ir ļoti draudzīgs un mīļš suns, bet priecē, ja kāda suņa uzmanība ir pārāk liela vai mazliet nepatīkama – viņa var arī uzrūkt, sevi prot aizstāvēt. Arī bez pavadiņas jau labu laiku varam pastaigāties, un tie ir viņas mīļākie brīži. Tā kā mans hobijs ir atpūta pie dabas, tad ar Sofiju bieži dodamies pastaigās ārpus pilsētas, un jūra un meži ir viņas mīļākas vietas, tur Sofija tādā priekā apkārt skraida un pēta pasauli.

Vismīļākā Sofijas vieta ir gultā pie saimnieces – viņai ļoti patīk pieglausties vai nu blakus vai uzlīst virsū, ar purniņu baksta, lai mīļo.
Sofija patiešām ir gudrs suns un varu teikt, ka mums nav nekādu lielu problēmu vai grūtību, viņai ir savs raksturiņš, bet viņa sniedz arī bezgala daudz mīlestības. Bailīgums gan vēl nav izzudis – visvairāk kādas jocīgas skaņas un objekti, kas karājas vai ir augstu virs zemes, taču priecē, ka sāk izzust pieplakšana pie zemes.

Varu droši teikt, ka esmu atradusi savu īsto sunīti un atklājusi vēl vienu mīlestības šķautni sevī! Paldies Jums!

Sofijas saimniece