Laimīgie stāsti

Pūka

Bijām gan domājuši, ka vairs nevienu kaķi neņemsim, jo zaudēt savu mīluli pēc vairākiem gadiem ir sāpīgi. Bet pagāja gads un domājām, ka pietrūkst šis pūkainais mīļums un ir tik forši, ka kāds sagaida mājās.

Skatijāmies raidījumu “Ķepa uz sirds” un viens no minčiem iekrita sirsniņā. Viņu jau gan kāds bija adoptējis, bet ar to viss nebeidzās un skatījāmies bildes sociālajos tīklos. Nevelkot garumā devāmies uz patversmi un izvēlējāmies uz vietas. Tā nu lūk mēs tikām pie Pūkas. Pūkai gan nācās vēl adaptēties, bet ar mūsu mīlestību viņa ļoti ātri pierada pie jaunās vides un mainījās. Jā, viņai joprojām iekšā ir raksturiņš un nemīl ne gulēt klēpī, ne sevi īpaši pa rokām mīļot, nepatīk ķemmēties un kad griež nagus. Tai pat laikā ir ļoti īpašs kaķis.

Pirmos mēnešus viņa neizdvesa ne skaņu un sākām atdarināt, lai kaut ņaudienu izdabūtu no Pūkas. Tagad viņa ir liela pļāpa un mīl ar mums runāties. Pirmais gadiņš ar viņas nudien pagāja jautrs, jo aizkaros rāpās, uz durvju augšām vai skapjiem patika dzīvoties. Nu jau tas trakums nedaudz pierimies. Pūka ir ļoti gudra, saprotoša viņai patīk spēlēties un reizēm patrakot, no rītiem paprasīties zem segas un uzkavēties vēl pāris minūtes pirms ceļos augšā (tas ir ikrīta ieradums un bez tā nevar), uzturēt mājās jautrību, patīk vērot putnus un liela interese par suņiem. Viņa viennozīmīgi ir veģetāriete. Neēd neko no piena produktiem vai gatavotām gaļām un desām. Bieži vien izrāda, ka viņa vēlas uzmanību un grib paskriet, uzspēlēt t.s.”sunīšus”vai paslēpes. Jā, jā… viņai patīk skriet garām un ar ķepu uzsist pa kāju tādā veidā parādot, ka apdzinusi. Saprot īsas vārdu komandas vai frāzes.

Mums mājās ir nevis kaķis, bet daļa no ģimenes kā mazs bērns ar kuru jārotaļājas, jāparunājas, kurš vēlas mīlestību un uzmanību. Pūka viennozīmīgi ir 100% mājas kaķis, jo ārā viņai būtu grūti. Katrā ziņā neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo minci.

Kaķenītes saimniece Eva