Čau,
Te Pjēro, vecajā vārdā Marsels. Rakstu Jums no jaunajām mājām Baložos. Kā tad man iet?
Pirmajā dienā man bija bail, jo, kā jau visiem, svešā vietā ir nedaudz bailīgi. Pirmo vakaru pavadīju stūrītī, gribēju saprast vai patiešām te ir droši. Jaunie saimnieki nenovērsa no manis ne acu, tāpēc es izdomāju, ka nākošās dienas rītā ierāpšos pa kluso pie viņiem gultā un te nu arī manas bailes pazuda.
Tagad es esmu vismīļākais kaķis pasaulē, tā vismaz mani saimnieki sauc, jo es visu laiku nāku mīļoties un murrāju nepārtraukti. Es nebaidos arī no saimnieku draugiem, kas reizēm atbrauc ciemos.
Saimniece saka, ka es varētu ēst un ēst – kā atveras ledusskapis, es esmu klāt, jo ja nu man tiek kāds gardumiņš. Ledusskapja skaņu es atpazīšu kaut miegā. Man patīk spēlēties ar saimnieces koku, laikam palma, īsti nezinu. Man sanāca pirmā blēņa – rāpos it kā kā kokā un pēkšņi bija bams, koks bija gar zemi un pačukstēšu, ka aizkari arī man ļoti patīk. 🙂
Tad nu tā, man te iet ļoti forši, man ir pašam sava gulta, mantiņas, plediņš, bet mana mīļākā mantiņa ir priedes čiekurs.
Patversmē es biju bailīgais un nedrošais Marsels, bet te Baložos mīļākais un drošākais, nu varbūt arī ēdelīgākais kaķis Pjēro.
Ar mīlestību Pjēro
