Laimīgie stāsti

Pikaso

No patversmes Pikaso paņēmām 2020. gada februārī. Pirmā nedēļa bija izaicinājums, jo Pikaso no visiem mums slēpās, viņa izvēlētā slēptuve bija vannas istabā zem vannas, taču naktīs kaķis iepazina māju un arī kārtīgi paēda. Likās, ka būs grūti ar kaķīti sadraudzēsies, jo kad viņam tuvojāmies, viņš pat šņāca. Trešajā vai ceturtajā dienā Pikaso brīžiem nāca ārā no slēptuves un, kad mājās nebija nekādu trokšņu, viņš arī apsēdās mūsu redzes lokā un gāja ēst. Pirmās nedēļas beigās jau izdevās Pikaso arī mazliet paglaudīt, pielabināt ar kaķu kārumiem un paspēlēt “pelītes”.

Šobrīd viss ir mainījies – Pikaso ir jau kārtīgi iejuties– ļauj sevi glaudīt, murrā, vairs nebaidās no mums, droši pārvietojas mājās un ir atradis labākās vietas, kur gulēt. Kad mēs paši ēdam vai gatavojam, Pikaso vienmēr ierodas palūkot, vai kaut kas neatliks arī viņam. Saradis arī ar bērniem, kuri gan šad tad viņam “bāžas virsū”, īpaši mazā viengadniece, kas rāpo kaķim līdzi zem galda, bet Pikaso nekad vēl nav palaidis nagus!

Pikaso ir sapazinies arī ar mūsu suni, un redzam, ka arī šīs attiecības izdosies! Sākumā Pikaso šņāca uz suni un mēģināja ierādīt, kurš mājās ir boss. Kopš tā brīža suns bija mazliet nervozs, lai gan tam bija liela interese apostīt jauno mājas iemītnieku, suns mazliet baidījās iet pārāk tuvu. Tagad abi ir apostījušies, un vairs nevairās viens no otra. Varbūt ar laiku sadraudzēsies. Tāds ir mūsu stāsts līdz šim. Šķiet vienīgais, ko Pikaso vēl neļauj, ir ņemt sevi klēpī.

Paldies patversmei, kas rūpējās par Pikaso visus šos mēnešus un ir izmācījuši viņu par labu mājās kaķi.

Līga un Federico Gatti