Nebaidies adoptēt suni gados!

Dažu no patversmes adoptēto suņsirmgalvju likteņi iedrošinājumam!

Prošiņa
10 gadus veca liela auguma sunīte, kas visu mūžu bija dzīvojusi Saulkrastu mazdārziņos; vasarās īpašnieki baroja – ziemā tikai līdzjūtīgie kaimiņi speciāli brauca suni pabarot. Prošiņai bija ļoti ielaisti vairāki piena dziedzeru audzēji. Izoperēta, iekārtota jaunā ģimenē – dzīvoja dzīvoklī pilsētas centrā – laimīga, mīlēta suņa dzīvi iepazina 2,5 gadu garumā. Saimnieki ne mirkli nenožēloja kopā pavadītos pāris gadus. „Tādas emocijas, kādas deva Prošiņa, neviens suns nekad mums nebija sniedzis. Viņa gāja pussolīti aiz mums, lai tikai redzētu, ka mēs nekur neesam pazuduši” – tā Prošiņas saimnieki.

Rūdis
Maza auguma šunelis vecumā ap 13 gadiem. Tika atrasts uz ielas ar koordinācijas problēmām. Apzinoties, ka pati vairs saules mūžu nedzīvos, Rūdi adoptēja kāda sirmgalve, neskatoties uz patversmes brīdinājumiem: suņuks ir kurls, koordinācijas problēmas, mēdz nokārtoties iekšā un bieži neadekvāti ilgstoši rej. Pietika Rūdim nonākt mājās, lai visas ķibeles būtu teju kā ar roku noņemtas. Nu jau pusotru gadu Rūdis dzīvo cepuri kuldams.  „Paldies jums par šo jaukumu!” teic vecmāmuļa.

Skubija
10 gadus veca doga kucīte, ko atrada ļoti novārdzinātu, sasistu, ar cigarešu izdedzinātām brūcēm īsā īsā striķī ar uzliktu uzpurni, cieši piesietu mežā pie koka tā, ka suns nevarēja pakustēt. Atkoptu kā garīgi, tā fiziski, sunīti adoptēja kāda ģimene uz laukiem. Kopā viņi pavadīja… mēnesi. „Viņa bija tik laimīga, skrēja pa pļavām, klusi gulēja virtuvē, visur gāja mums līdzi. Un nomira klusi, mierīgi, naktī… Lai kā mums sāpēja un sāp joprojām, apziņa, ka viņa nomira esot laimīga, varbūt pat nomira no lielās laimes, mums ne mirkli neļauj nožēlot to, ka paņēmām uz tik īsu kopābūšanas mirkli.”

Bagija
Nenosakāma vecuma suņvecmāmiņa ar diabētu un pilnu pavēderi ar piena dziederu audzējiem. Atrasta Bolderājā, kur īpašnieks izmeta aklo, zem sevi čurājošo suni uz ielas. Bagija redzi zaudēja tikai tāpēc, ka saslimstot ar cukurslimību – visticamāk liela stresa dēļ, jo jau pieaugušam sunim pusmūžā ar šķērēm mājās kupēja ausis  – laikus nesaņēma insulīna injekcijas.  Adoptēta, regulāri saņemot insulīnu, ievērojot striktu diētu, Bagija laimīgi vada vecumdienas. Par spīti patversmes un dakteru prognozēm: var nodzīvot pāris mēnešus, jau divus gadus mīl un ir mīlēts suns.