Vēstule no Redo:
Sveikas Meitenes!
Pirmām kārtām, vēlējos jums visām pateikt paldies, ka mani pieskatījāt patversmē. 🙂
Otrām kārtām, vēlos padalīties, kā tad man ir gājis šo mēnesi bez jums. Varbūt jums liksies, ka tā tas nevar būt un ir izdomājums, bet patiesībā tiešām mēnesis ir bijis aizrautīgs un notikumiem bagāts. Bet tagad sāksim visu no sākuma.
Svētdien mēs gājām kājām uz jaunajām mājām. Mūsu ceļš veda cauri vairākiem mežiem un pļavām. Vienbrīd pie mums piebrauca viens auto, lai aprunātos, jo puisis bija digti priecīgs ieraugot mani, viņam mājās esot Malenuā suns un gribējis aprunāties. Ejot tālāk, mēs nogājām gar vienu nelielu saimniecību, kur ganījās vistas. Man tik ļoti gribējās tās padzenāt, bet tētis jau pēc manām ausīm nolasīja manus nodomus un neļāva man nekur skriet. Tā mēs godīgi turpinājām doties uz jaunajām mājām. Jau netālu no mājām, es sāku iepalikt tētim soli no aizmugures un jau ar savu skatienu jautāju vai mums vēl ilgi? Mums bija palicis pavisam maz līdz mājām. Pienākot pie mājas, man sagribējās sasveicināties ar vienu tantiņu, kura to ļāva un mani sabužināja. Viņa mums izteica komplimentus, ka mēs est ļoti skaisti puiši. Atnākot jaunajās mājās, es lēnām un kautrīgi visu apskatīju, tētis man bija sagatavojis gan ēdamvietu, gan guļvietu, bet es vēlējos vienkārši būt viņam tuvāk. Pēc garā pārgājiena mēs abi uz brīdi aizmigām. Vakarā izgājām ārā uz vietējo mežu un es varēju izskraidīties. Man sava gultiņa todien vēl neinteresēja, es gulēju vienkārši uz zemes. Naktī dažas reizes devos pārbaudīt vai tētis tiešām tur ir un pat centos viņu pierunāt mani ielaist gultā, bet man neļāva. Es pat centos paslēpt ķepas zem galvas, lai nemanīts ielīstu, bet tētis laikam šo triku jau zināja un ķepas ātri nolika zemē 🙂
Pirmdienas rītu mēs sākām jau diezgan agri, gājām ārā staigāties divas stundas. Tad tētim sākās darbs, un es viņam gulēju gandrīz visu dienu līdzās. Pa reizei gan prasot mani sabužināt, jo man jau gribas parunāties. 🙂 Pēc darba mēs gājām ārā staigāties. Tētis mani aizveda uz vienu pļavu, kurs viņš man ļāva brīvi izskrieties, atstājot gan siksnu velkamies līdzi. Pa reizei viņš sauca mani pie sevis un, kad nācu, sabužināja un ļāva skriet tālāk. Pēc izskriešanās brīvā vaļā, gājām iepazīties ar tuvējo satiksmi. Man jau gribas sasveicināties ar visiem, bet, kad ieraugu mazus bērnus, mana sirds kūst un vēlos ar tiem paspēlēties. Kopumā man gāja labi, kā teica tētis, bet no smagām mašīnām un autobusiem, gan man bija nedaudz bail un es tad pieglaudos pie tēta sāna. Tā mēs nodzīvojāmies 3 stundas tovakar, pirms doties pie miera. Tētis man iemācīja, ka mana vietiņa ir laba vieta, kur man tiek našķi un es tieku samīļots. 🙂
Otrdienas rītu sākām ar pastaigu pa mežu un tētis mani veda nelielā pārbaudījumā uz veikalu. Es viņu uzticīgi un klusi gaidīju pie durvīm. Mājupceļā mēs iepazināmies ar vienu, nedaudz jaunāku vilku – Stino, kurš tagad ir kļuvis par manu ikrīta spēļu draudziņu. Mums ļāva no sirds izdauzīties. Vācu aitu suns mani sākumā gāza zemē ar savu masu, bet tad es viņu nokausēju ar savu ātrumu un varēju arī ar sānu nogāzt zemē. Tā mēs izspēlējāmies gandrīz līdz nespēkam.
Vakarpusē mēs atkal gājām izstaigāties pa mežu. Tad tētis mani jau palaida izskraidīties brīvā vaļā. Tagad tas notiek katru dienu, jo es labi atsaucos un nāku, kad mani sauc. Viendien gan es aizrāvos ar vienu kaķi un tētim nācās nākt man pakaļ, jo es gribēju spēlēties ar kaķi, bet viņš slēpās kokā un nenāca ar mani spēlēties.
Trešdienas rīts man sākās ar pastaigu brīvā vaļā un ar garām rotaļām ar jauniegūto draugu. Man bija tāds prieks pēc pastaigas un spēlēm ar draugu. Pēc darba tētis mani aizveda pastaigāties atkal uz mežu.
Ceturtdien no rīta es sapazinos ar vēl vienu vācu aitu suni – Lexus, kurš ir brālēns manam draugam un ir jaunākais mūsu trijotnē.
Pēc dažām nedēļām mūs jau sāka saukt par 3 musketieriem, kad mēs visi 3 iznākam no meža plecu pie pleca.
Ar mani ir noticis tik daudz, ka pat visu nespēju aprakstīt un izstāstīt. Mācos es pamazām katru dienu, ne vienmēr man sanāk koncentrēties, bet es cenšos. Es varu arī bez siksniņas iet blakus tētim. 🙂
Bet pirms ēdiena man nesanāk koncentrēties uz prasībām – man tik ļoti gribas tik pie mana gardā ēdiena, ka es nevaru ne par ko citu domāt tajā brīdī. Es tik ļoti koncentrējos neuzbrukt ēdienam, ka pat nevaru iedot ķepu. 🙂
Pēc mēneša esmu iemācījies ar tēti braukt mašīnā. Pirmās nedēļas es negribēju kāpt mašīnā un izvairījos kā vien varēju. Bet tagad es ar prieku lecu mašīnā un nevaru vien sagaidīt, kad tētis mani vedīs jaunā piedzīvojumā un uz jaunām vietām. Braukt ar auto var arī uz superīgām vietām, kur es varu atpūsties un izbaudīt brīvību.
Apkārtējie cilvēki mani slavē, ka es esot ļoti skaists un labi audzināts. 🙂 Es cenšos. 🙂 Pa retam man sanāk neklausīt tēti, sevišķi, kad mežā satieku kādu kaķi, jo man tik ļoti gribas paspēlēties ar kaķiem, bet šie kaķi nemīl spēlēties ar mani. Kaķi ir mani lielākie trigeri, ja neskaita suņus, kuri grib runāties ar manu tēti. Tad gan man ieslēdzas greizsirdība un es viņiem atgādinu, ka tas ir mans tētis.
Tā mūsu ikdiena ir iegājusies savās sliedēs un mēs ar tēti sadzīvojam divātā. Es gaidu katru rītu, lai varu iziet ārā un izskrieties pa mežu, man tas tik ļoti patīk. Un tad dienas otrā pusē gaidu, kad tētis atslēgsies no darba, lai mēs varam doties garās pastaigās un mēs varētu mācīties jaunas lietas.
Paldies Jums, ka par mani rūpējāties un atradāt man jaunas mājas! 🙂
Ar milzīgu mīlestību,
Redo 🙂
