Laimīgie stāsti

Mario

Mani sauc Mario, un tagad es esmu laimīgākais kaķis pasaulē!

Viss notika tā….Patversmē, kur man deva pajumti, atnāca mani cilvēki. Citi kaķi centās nu visādi sevi parādīt no labākās puses, lai tik viņus pamanītu. Bet es necentos…es ļoti baidījos un vispār centos būt neredzams. Bet te pēkšņi pie manis pienāca meitene un teica: “Mamma, paskaties, kādas viņam skaistas acis. Un cik gan viņš bailīgs.”
“Padomāsi…skaistas acis….nu un”, nodomāju un aizvēru acis, lai it nemaz sev nepievērstu uzmanību.

Nākošajā dienā atvērās durvis, un atkal ienāca šie paši cilvēki, “Ņemsim šo – pašu skumjāko”, teica meitene. Un mani paņēma! Es jau neizcēlos nedz ar drosmi, nedz arī kā citādi centos sevi parādīt. Toreiz it nemaz nedomāju, ka esmu izvilcis savu laimīgo biļeti.

Jaunajās mājās man ir sava personīgā istaba. Divas nedēļas es sēdēju zem dīvāna un ārā izlīdu tikai pa naktīm, lai paēstu un apmeklētu tualeti. Trešajā nedēļā es pamazām sāku pierast un pārcēlos uz skapi. Katru dienu mani cilvēki nāca pie manis mani paglaudīt un pieradināt pie sevis. Bet es sabijies tik paslēpu galvu kā tāds strauss. Ceturtajā nedēļā, sapratis, ka nav ko baidīties un ka tā glaudīšana vispār ir tīri patīkama, es pat sāku gaidīt ikdienas samīļošanu. Un pat sāku murrāt tik skaļi kā traktors! Es uzticējos šiem cilvēkiem un vairs neslēpjos!
Man ļoti patīk, kad mani glauda un samīļo. Un, protams, man patīk, kad ar mani paspēlējas. Es pat nebaidos no ģimenes suņa. Man viss ir labi!

Murr murr mjau, paldies Jums!