Laimīgie stāsti

Linneja, Maksvels un Pekans

Sveiciens Labajām Mājām no Linnejas (Mandeles), Maksvela (Makadāmijs) un Pekana! Kopš pirmās adopcijas dienas ir pagājuši nu jau teju 10 mēneši un īsumā – laime pilnīga un visos stūros. Šis ir ja nu ne stāsts ar laimīgām beigām, tad vismaz ar laimīgu viduci, jo visi 3 radagabali ir mājās pie labiem saimniekiem un mīlēti tik, cik nu cilvēka sirds (smadzenes) prot. Mandeli un Makadāmiju no Labajām mājām kopā ar dzīvesbiedru paņēmām janvāra sākumā. Nolēmām, ka jaunā dzīve jāsāk ar jaunu vārdu un tā Mandele mūsmājās kļuva par Linneju (par godu zviedru zinātniekam, modernās taksonomijas tēvam Kārlim Linnejam) un Makadāmijs par Maksvelu (par godu skotu zinātniekam, fiziķim, kurš formulēja klasisko elektromagnētiskā starojuma teoriju , Džeimsam Klerkam Maksvelam). Maksvelam jau pēc pirmās nedēļas pie mums tapa skaidrs – būs ok, jāsāk draudzēties. Linnejas uzticības iemantošanai vajadzēja apmēram 3 mēnešus. Daudz rotaļas, našķi un otrs kaķis, kam viss patīk. Un mierīga vide pirmos mēnešus. Pa šo laiku Maksvels ir izaudzis supermīļā, rotaļīgā, bet patstāvīgā kaķu puikā, kam patīk gulēt klēpī un pa nakti – kaut kur gultā pie cilvēka. Nu jau ir tā, ka Maksvels meklē iespēju gulēt klēpī, kamēr kāds strādā pie datora. Vēl nav atklājis, kā, bet kā saka – sāk jau snaikstīties, kad kāds sēž krēslā. Paņemot no patversmes, Linnejai nevarēja pieskarties un tā īsti pieiet tuvumā. Šobrīd pat grūti atcerēties, kā tas bija. Viena no rotaļām, kā Linnejai parādījām, ka roka – tas ir labi un nevajag mest ar ķepu, ir izmantojot mīkstu otu garā kātā – spēlējoties, vai dodot našķi vispirms nedaudz pietuvināt otu, ar laiku viegli pieskarties un pēc kāda brīža – ar otu paglaudīt, kamēr dod kādu našķi. Ātri vien noglāstīt varēja dodot gardumus un ļoti ātri no bailīgas un nedrošās, bet zinātkārās Mandeles ir izaugusi mīlīga, draudzīga un zinātkāra Linneja, kura ir atzinusi, ka glāsti tas ir forši un jo vairāk, jo labāk. Viņa noteikti nav kaķene, kurai šobrīd patīk daudz gulēt klēpī, bet esmu ievērojusi, ka viena no Linnejas īpašībām, šķiet, ir tā, ka viņa sajūt trauksmes lēkmju tuvošanos -tajos brīžos, kad tik tikko sākas, kad viņa skrien man līdzi, seko un neatkāpjas, tiklīdz kaut kur piesēžu – tā vai nu cieši blakus pieglaužas vai – lien klēpī, murrā, un ‘mīca mīklu’ ar ķepām. Kas mūs nedaudz mulsina, ir tas, ka Linneja un Maksvels ir ļoti pieklājīgi kaķi. Kopumā ‘negāž podus’ un ’nevāra ziepes’, reizēm jau kaut kas sanāk, bet reti. Cenšamies abus kaķus ikdienā izklaidēt ar dažādām spēlēm arī šobrīd. Viena no favorītēm ir – pa dzīvokli pamest kādu garduma gabaliņu, lai skrien pakaļ un atrod (lai izmanto ožu, dzirdi, redzi un kaut superminimālā līmenī apmierina mednieka instinktu) vai piemēram lāzerītis, ka punktiņš ir ‘lielākais ienaidnieks’, nesen izlasījām, ka var kādu gardumu paslēpt pirms spēles un ‘lāzērīša spēles’ laikā ļaut to punktiņu nomedīt – atrast gardumu. Vēl viņi abi ir iecienījuši vienu spiežamo pastu, kuras paciņas skaņa spēj abus momentā atsaukt uz to vietu, kur paciņu taisa vaļā. Mūsu pieredzē, Linneja un Maksvels viens otram palīdzēja iejusties jaunajās mājās, it īpaši sākumā varēja just, ka viens no otra mācās.

Visu šo laiku, kamēr Linneja un Maksvels bija pie mums, kaut kur zemapziņā arī domājām par to kā iet abu bračkam, kas palika patversmē – Pekanu. Par viņu stāstīja, ka cilvēkiem interese ir liela, jo nu ļoti skaists kaķis, bet uzzinot, ka bailīgs – tomēr izvēlas citu, jo ar šo nevarēs tā uzreiz mīļoties. Kopš janvāra tomēr Pekans bija iespiedies atmiņā, it īpaši atceros, ka, kad mēs bijām patversmē adoptēt Linneju un Maksvelu, pirmais, kurš mani kaķu telpā sasveica ar glāstu, bija Pekans, tāpēc šķita, ka Pekanam vienkārši ir jādod iespēja atplaukt un no bailīga kaķa izaugs labs mīļkaķis. Brīdis, kad abi mūsu kaķi bija labi iejutušies sakrita ar brīdi, kad arī drauga vecvecāki nolēma, ka ir laiks jaunam mājas iemītniekam. Zinot, ka arī viņi ir lieliski dzīvnieku pazinēji, turklāt dzīvo, klusā ciematā ar savu māju un pagalmu, rūpīgi izrunājām iespēju adoptēt Pekanu. Nolēmām, ka tā kā Peksis ir bailīgs un tramīgs, kādu mēnesi paņemsim Pekanu pie sevis, iejusties un arī iemācīt, ka cilvēks – tas ir labi. Aizbraucot uz patversmi aplūkot, kā Pekanam iet, tiešām – no pirmā sveicēja palicis bija pavisam maz. Bailīgs, no cilvēka mūkošs ārprātā skaists kaķis. Noķert viņu arī nebija viegli, taču tas izdevās. Pie mums Pekans jeb Peksis nonāca šogad pirms Jāņiem. Atkal sākās stāsts no sākuma – bailes, neuzticība rokai, bēgšana no cilvēka, tikai šoreiz mums bija 2 izcili palīgi, kas Peksim iemācīja, ka roka, tas ir baigi forši. Pirmās dienas – klusums un likšana mierā – ļaut aprast ar vidi, bet pēc tam daudz rotaļas, gardumi un jau zināms instruments – mīksta ota. Dažu dienu laikā Peksi varēja jau viegli noglāstīt, lai arī ‘mīļākā’ vieta bija aiz dīvāna lielajiem spilveniem vai aiz kamīna dzegas vēl kādu brīdi. Apmēram pēc 2 nedēļām Pekans sāka iesaistīties rotaļās un teju gribas teikt – sāka atgūt savu kaķisko pašapziņu. Pekans noteikti ir izteikti inteliģents un atradīs risinājumu savai vajadzībai. Pēc pusotra mēneša, augusta sākumā kopīgi nolēmām, ka Pekša skološana jāturpina viņa īstajiem saimniekiem, lai saikne veidojas stipra un tā nu Peksim bija 3h garš brauciens uz jaunajām mājām, nu jau kā inteliģentam kaķim, kurš sāk atvērties un brīvi iesaistīties dažādās aktivitātēs, kam patīk glāsti un tikai mazliet no rokas reizēm ir bail. Kopš nonākšanas jaunajās mājās, mēneša laikā Peksis ir vēl vairāk atplaucis – atsaucas uz vārdu, iet gulēt naktī kājgalī, protams, spēlējas un ļaujas glāstiem ,lai gan vēl ir tramīgāks no straujām kustībām, tomēr – tas ir tikai mēnesis jaunajās mājās un progress ir liels. Sveicieni no mums visiem un šķiet, ka šajā trakajā 2020 gadā ir par vismaz 7 gab vairāk laimīgo!

Jaunie saimnieki – uzticieties sev, dodiet laiku, mieru, pieņemiet tādus, kādi viņi ir, māciet un klausieties tajā, ko tie otri jums saka, un kopā jums izdosies! Vēlot veiksmi, izturību un izdošanos Labo māju darbiniekiem, pastāvīgajiem un pagaidu iemītniekiem – Andis, Baiba, Linneja, Maksvels, Ivars, Lidija un Pekans.