Laimīgie stāsti

Leo

Mēnesi atpakaļ mūsmājās ienāca rudais kaķēns, ko nosaucām par Leo.

Pirmajā dienā puika bija sabijies, jo veselu diennakti neiznāca no spilvena apakšas, kas bija meitas gultā. Vēl diena pagāja kamēr jau sāka apgūt istabu, es pat teiktu divas dienas. Vēlāk jau ņēmām Leo klēpī un nesām pa citām istabām ekskursijā un turējām jau durvju spraudziņu vaļā, lai tad, kad jutīsies drošs, varētu iznākt no istabas un nākt pie visiem kopā uz dzīvojamo istabu. Tur pagāja pailgs laiks – no sākuma gāja līdz durvīm, tupēja ar izbāztu galviņu gaitenī un skatījās kas un kā, vēlāk jau panāca līdz blakus durvīm utt. Dienu pēc Leo paņemšanas mājās ienāca arī kucēns, abus kopā sākumā kādu nedēļu nelaidām.

Nu jau Leo ir liels žiperis un lielos draugos ar suņuku. Ja suns grib spēlēties, viņš dzenājas pakaļ kaķim. Bet, kad suns ir mierīgs, tad Leo pats iet klāt un baksta ar ķepiņu vai arī mazliet iekožas, rotaļājoties. 

Trīs nedēļas pēc atbraukšanas jaunajās mājās Leo sāka pats iziet uz terases. Arī šodien vēl pats dikti tālu no ieejas projām neiet. Leo mīl uzlīst uz šūpuļkrēsla un čučēt tur. Ir jau iemanījies arī kokā mazliet ieķerties (labi ka ne augstu) – tas mums pašiem bija pārsteigums.

Ēd labi, man jau pat gribās teikt, ka ir maziņš rīmiņa. :)))
Balss arī ir kļuvusi skaļa, visu laiku prasa uzmanību un samīļošanu. Arī pats nāk mīļoties – tieši tas, kas mums bija vajadzīgs.