Seko mums: Instagram Facebook Twitter
    Draugi
    • Arčers
    • Binders
    • Borisa un Ināras Teterevu fonds.
    • RIX
    • Royal Canin
    • DinoZoo
    • Zoo Centrs
    • Ķepa uz Sirds

Kad patversmēs nonāk slimi, no vardarbības vai pat tikai trulas īpašnieka vienaldzības, nolaidības cietuši dzīvnieki, lēmums par kustonīša likteni nonāk konkrētās patversmes ļaužu pārziņā. Bieži vien mēs nespējam pieņemt lēmumu un lūdzam sabiedrības atbalstu izlemt. Tā arī notika ar Eiropas laiku Džeri, kuru īpašnieks neārstētu bija pametis neapdzīvotā teritorijā. Jūs viennozīmīgi lēmāt: Džerim būs dzīvot!

Ar līdzjutēju atbalstu Džera labā tika darīts viss iespējamais un pat neiespējamais: veiktas izmeklēšanas, ko parasti patversmes un pat liela dzīvnieku īpašnieku daļa nevar atļauties finansiālu apsvērumu dēļ, nozīmēta ārstēšana, rehabilitācija… Tajā  aktīvi iesaistījās brīvprātīgie, bet divas jaunas sievietes – Laila un Inese – teju diendienā, no vasaras sākuma līdz vēlam rudenim veda suni peldināt uz Juglas ezeru. Lēnītēm no nestaigājoša, dabiskās vajadzības nokārtot nespējoša slima dzīvnieka viņš pārvērtās normālā, skaistā, jaukā, gandrīz veselā sunī.

Kad Džeris pēc pāris mēnešiem uz savām četrām ķepām lepni iespriņģoja  atrādīties savulaik gana skeptiski noskaņotajiem ārstiem (Daiga Bokvalde un Guntars Avdoško „Mazo brāļu hospitālis”, Kaspars Mitulis ar kolēģiem no „Biovet”,  Ģirts Drapče  no „Toto”), visi pauda patiesu izbrīnu. Brīnums bija noticis!

Taču atnākot ziemai, kad vairs tikai pastaigas palika, stāvoklis atkal sāka pasliktināties. Jā, Džerim bija ratiņi, kas balstīja atkal spēku zaudēt sākušās pakaļķepas, jā, bija daudz brīvprātīgo, kas sadalījušies maiņās, dienas laikā vairākkārtīgi nodrošināja īsas, intensīvas pastaigas (dakteru norādījums, ar ko aizstāt peldēšanu), taču lēnītēm sāka atteikt iekšējie orgāni: suns atkal vairs pats nespēja nokārtot dabiskās vajadzības, sāka atteikties no ēdamā un ar visu savu būtību pauda, ka jūtas slikti. No dienas sliktāk un sliktāk. Analīzes mistiskā veidā nekādu iekšējo orgānu bojājumus neuzrādīja, taču, kā ārsti skaidroja, tad bojātie nervi, kas neatjaunojas, tad arī traucē strādāt taisnajai zarnai, urīnpūslim, lēnītēm notiek organisma saindēšanās ar toksīniem (tāpēc zūd apetīte) un prognozes ir sliktas. Brīvprātīgo pamudināti pat ķērāmies pie pēdējā salmiņa – netradicionālās medicīnas. Džeris uzsāka adatu terapijas kursu „Normunda Fjodorova veterinārajā praksē”…

Tā gana ilgi Džeri uzturējām, brīžiem paši labi saprotot, ka suni vairs neglābjam, bet jau mokām. Taču dūšas pielikt punktu mums visiem trūka. Jo cerējām, ka varbūt rīt, varbūt parīt, varbūt vēl aiznākamā diena ausīs ar vēl vienu brīnumu. Diemžēl… Džera vairs nav…

Paldies visiem, visiem, kuri atbalstīja Džeri – finansiāli, ar spēcinošām domām, ar reālu palīdzību viņu vedot pie ārstiem, pastaigās, peldēs. Mūsu visu cerības ir aprāvušās…

Bet tie ļaudis, kuri jau no pirmās dienas uzskatīja, ka šāds dzīvnieks ir jāmidzina, nevis jāmoka, neprātuļojiet, sak, es jau teicu. Jā, šoreiz nav laimīgo beigu ar Džeri mājās pie sava saimnieka sāniem un ilgu, garu mūžu. Toties Džeris, kurš četrus savas dzīves gadus bija vadījis kā nemīlēts, neapdzīvotā teritorijā mītošs, tikai medībās izmantots suns, sava mūža nogalē uzzināja, kā ir būt mīlētam, apčubinātam, aprūpētam, cilvēkam vajadzīgam sunim kaut vai tikai 9 mēnešu garumā. Džeris par citādu suņa dzīvi līdzās cilvēkam neuzzinātu, ja mēs visi nebūtu mēģinājuši viņu glābt.

Līdzjūtība mums visiem, kuriem Džera zaudējums sāp un sāpēs…

Lai tev, mīļums, mūsu mīlestības tur netrūkst…

Ziņas/Sākums
 
Mājas lapu izstrāde © Guntis.lv