Laimīgie stāsti

Kaja More

Kaja More pārcēlās uz jaunajām mājām tieši savā 4 mēnešu jubilejā un nu kopā esam pavadījuši 4 nedēļas.

Neticami, cik ātri viņa aug un mācās apgūt visu jauno!

Kad atbraucām mājās (un meitene malacīte – rāmi nogulēja visu ceļu, kas ir gandrīz stundu ilgs brauciens), sunīte bija mazliet kautrīga un pirmo dienu par savu bāzi (gultiņu mūsu guļamistabā) īpaši tālāk negāja, bet turpmāko dienu laikā apguva arī blakus esošo istabu un virtuvi. Ar bailītēm no tumšākiem stūrīšiem strādājām ar našķu ošņāšanas un atrašanas spēles palīdzību, kas Morītei dikti iet pie sirds. Viens virtuves stūris joprojām neievieš uzticību – tur mums dzīvo ledusskapis, kas dažkārt pūš un elš. Tieši skaņas arī bija tas, no kā sākumā Morei bija lielākās bailes – radio vai datorā dzirdamais joprojām dažreiz liekas aizdomīgs. Bet, ja par klausīšanos, tad apmēram nedēļu pēc ierašanās mīlīgi nošļukušās kucēna austiņas Morei pārtapa par Lielā Suņa ausīm – vispirms viena pieslējās kājās, pāris dienas vēlāk arī otra. Un nu mums ir riktīgs sikspārnītis, ausis kā lokatori ķer visus jaunos trokšņus. 😂

Dzīvojam laukos, tāpēc te ir daudz interesantu trokšņu – pūces vakaros klaigā, stirnas rej. Suņi arī, un tās sarunas mums patīk klausīties. Nav jau tā, ka More būtu pilnīgi zudusi civilizācijai – atgriezāmies vēlreiz Rīgā, daža laba pastaiga tur bija, lielpilsētas trokšņus arī mācījāmies. Pat valdības delegācija mums garām aiznesās – nu var jau kaut kā ar to visu tikt galā, gar klusākas ielas malu pastaigāt, bet liela sajūsma par lielpilsētu sunei nav, orientēsimies vairāk uz tuvumā esošajām mazpilsētām.

Ļoti jauki sēžam, labi atsaucamies uz savu vārdu, mākam pēc komandas ar purniņu piebakstīt, acīs skatīties, ar “šurp” arī iet tīri labi – joprojām gan, protams, pārāk lielu kārdinājumu gadījumā uz brīdi dzirde pazūd un metamies kādā kurmju rakumā vai sniega kupenā. Un tās ir lietas, ko More dara ar lielu sajūsmu. Kad atbraucām, vēl bija sniegs, nedēļu vēlāk bija jau zāle visriņķī un svaigie rakumi, tad atkal svaigais sniegs, svaigas zvēru pēdas un liela laime, jo More dievina lēkāšanu pa sniegu un ir pilnīgi acīmredzami, ka viņa pēc pārliecības ir lauku meitene, tāpēc prieks, ka mūsu ceļi ir krustojušies.

Šobrīd mācāmies “blakus”, stiprinām “šurp”, lai pa savām pļavām varam mēģināt bez pavadas iet. Šobrīd bez pavadas uz brīdi tikai pagalmā palaižam, kad tur notiek rosība un ir skaidrs, ka viņai nav interese no mums attālināties. Nav vēl gadījies stirnu ieraudzīt, kas mums te netrūkst, tāpēc ar to esam uzmanīgi, jo pēdas ošņā More ļoti labprāt un izskatās, ka medniece viņā sēž diezgan ņipra, tāpēc būs mums jāskatās, kā iemācīties stirnas netramdīt.

Mājās Mori sagaidīja kaķene Šnurī, kas mums rudenī paziņoja, ka ievāksies šajās mājās. Šnurī varētu būt nedaudz vairāk kā gadu veca, un mēs viņus ar varu nemēģinājām iepazīstināt, bet pamīšus glaudījām vienu un otru, katrs mazliet vairāk bija savā istabā, bet durvis starp tām – vaļā, tāpēc viņi arī visai ātri un brīvi sāka saredzēties. Kaķim arī visur ir labas “augstāk par zemi” iespējas, tāpēc lielu stresu kucēns viņam neradīja. Šobrīd ir pagājušas 4 nedēļas un turpinās samērā mierīga līdzāspastāvēšana, kaut jāsaka, ka aug buciņš, aug radziņi, vai mūsu gadījumā – aug austiņas, aug raksturiņš – tā vēlēšanās ar kaķi paspēlēties dažkārt pieaug un tad sunim aizmirstas, ka nevar lielā ātrumā pie kaķa skriet. Ir jau pāris reižu ar ķepu pa degunu saņēmis. Cerams, ka iemācīsies īstās manieres. Smieklīga ir arī suņa greizsirdība – pat ja blakus istabā aizmidzis šņākuļo, pamodīsies un pēc īsa brīža būs klāt, dzirdot, ka kāds mīļi runā ar kaķi… Turpinām radināt abus pie lietu kārtības, lai neviens nevienu neapceļ, un dalīt savu uzmanību, lai tās nevienam nepietrūkst.

Par tualeti runājot, pāris dienas pēc atbraukšanas mājās sedziņa mums vēl noderēja, kamēr uzķērām viņas režīmu. Tagad More burvīgi rāda, ka grib iet ārā – sēž ar degunu pret durvīm un ik pa brīdim pamet ar aci, ja kāds nesaprot, kas par lietu. Tā ka gudriniece liela. More ir arī īsta māksliniece – pa dienu snauž, lielā enerģija rodas vakarā, tad ampelējas tā, it kā visu dienu ne ārā būtu bijusi, ne skolojusies. Nu riktīgs mazulītis!

Un, ja par graušanu, tad vimpelis tam, kas izdomāja tos presētās ādas kauliņus – vienu paku pa trim nedēļām jau More nograuzusi. Ja neskaita 1 sagrauztu mantiņu un caurumus savā sedziņā, tad vienīgais nopietnais maza kucēna graušanas upuris mūsmājās ir tikai viena kādu nakti iegrauzta čība. Kas mums ļauj teikt, ka šis ir viens kārtīgs un labi audzināts suns, par ko paldies visai Juglas dzīvniekmīļu mājas komandai!

Vēlreiz liels paldies par Mores ierašanos mūsu dzīvē!

Suņu meitene sūta sveicienus un kādreiz gaida ciemos!

Zanda, Gregors, Šnurī un More