Iesaka veterinārārste Daiga Bokvalde.
Pirmo nedēļu kucēns jāēdina ar barību, kādu viņš saņēmis iepriekš: jauna dzīvesvieta suņukam jau ir gana liels stress.
Ar barības maiņu var nogaidīt. Izņēmumi – kucēna veselības problēmas un ārsta ieteikta diēta; kucēns iepriekš ēdināts ar pilnīgi nepiemērotu barību, piemēram, zupām vai buljoniem.
Suņus baro dažādi: ar komerciālo vai pašvārītu barību, jaukti – gan ar sauso, gan pašvārīto, vai pēc „Barf” sistēmas – ar jēlu gaļu, kauliem un dārzeņiem, kas no veselības viedokļa ir ļoti labi, taču var būt apgrūtinoši strādājošiem saimniekiem, jo mājās vienmēr jābūt svaigas pārtikas rezervēm. Tāpēc, pirms izšķiries par labu kādai no sistēmām, jāizvērtē ne tikai savas materiālās iespējas, bet arī – cik daudz laika jāvelta barības sagādāšanai. Jārēķinās, ka pašgatavots ēdiens sunim nozīmē nevis saimnieka neapēstās zupas atlikumus, bet gan speciāli vārītu barību bez krāsvielām un garšvielām, kam kucēna pirmajā dzīves gadā noteikti jāpievieno minerālvielas.
Lai arī visvienkāršāk ir barot suni ar gatavu sauso barību, kas satur visu nepieciešamo un neprasa papildu darbu, daudzi izvēlas suņus barot jaukti. Veterinārārste Daiga Bokvalde uzskata, ka pieaugušam sunim bez veselības problēmām tas var būt pieņemami, tomēr kucēnam līdz gada vecumam labāk piedāvāt kvalitatīvu un labu sauso barību, jo, kamēr suns aug, tam jāsaņem visas olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki un kaļķis pareizās attiecībās. Barojot kucēnu jaukti vai ar pašvārītu barību, šo proporciju var būt sarežģīti ievērot.
Veterinārārste uzsver: suņa uzturēšana maksā dārgi – pārtikai vien būs jāiztērē vidēji no 30 līdz 60 eiro mēnesī.
Astoņu nedēļu vecumā (saskaņā ar LR likumdošanu pārdot kucēnu drīkst ne agrāk par šo vecumu) – kucēnam jāparedz četras ēdienreizes dienā, trijos mēnešos var pāriet uz trim, pusgadā – uz divām ēdienreizēm. Izplatīts uzskats: kucēnam jādod ēst tik, cik grib, tad pieaudzis suns nebūs ēdelīgs. Patiešām, veselam kucēnam parasti ir labi izteikta sāta sajūta, un lieku viņš neapēdīs. Taču gadās suņi, kuri ēd tik, cik vien var dabūt, un nav pareizi tādus barot bez ierobežojumiem – var rasties veselības problēmas. Lieli izēdāji mēdz būt labradori un mopši, taču normēt barības daudzumu vajadzētu arī citiem suņiem. Visvienkāršāk to izdarīt, barojot mīluli ar sauso barību, jo ražotāji uz iepakojuma norāda precīzas devas konkrēta vecuma un svara dzīvniekiem.
Neiesaka uzturā iekļaut
1. Kaulus: tie ir ļoti trekni, mēdz izraisīt caureju vai sliktākajā gadījumā – nosprostot zarnu traktu, un tad suni var glābt tikai operācija.
2. Pienu: ap 4–5 mēnešu vecumu kucēna zarnās pazūd ferments, kas pārstrādā pienu, tāpēc to sunim dod tikai gadījumos, ja piens neizraisa caureju vai alerģiju.
3. Suņu konservus: tos labāk pietaupīt rezervei, kad nekā cita nav, vai pievienot pa karotei pie sausās barības, lai rosinātu suņa ēstgribu.
Kļūdas kucēnu barošanā
1. Aiz pārliekas mīlestības saimnieks papildus kvalitatīvai sausai barībai baro kucēnu ar jēlu gaļu, biezpienu, jūras kāpostiem u.c. labumiem.
2. Ēdiens pieejams visu laiku. Pareizi ir izsniegt barību uz 15–20 minūtēm, pēc tam novākt. Visu laiku kucēnam jābūt pieejamam ūdenim, īpaši, ja viņu baro ar sauso barību. Barojot ziemā laukā dzīvojošu suni, kad ūdens sasalst, barība jādod pietiekami mitrināta, bez tam vairākas reizes dienā papildus jāpiedāvā padzerties.
3. Suns saņem ēdienu ārpus ēdienreizēm no saimnieka galda. Ja ģimenē ir, piemēram, pieci cilvēki un katrs iedod kucēnam kaut vai pa vienam kumosam, nelielam sunītim sanāk papildu ēdienreize, un suns var ciest no pārbarošanas.