Devušies mājup

Kā pirmās dienas, pirmās nedēļas jaunajās ģimenēs vadījuši mājup aizbraukušie mūsējie, tagad jau citu ļaužu mīluļi?

PEITONI 2016. gada augustā uz patversmi atveda kādi ļaudis: vairākas dienas gada vecumu vēl nesasniegusī sunīte dzīvojusies pie daudzdzīvokļu mājas Viestura prospektā, Rīgā. Pēc sunes uzvedības spriedām, ka būs bijusi vienaldzīga saviem īpašniekiem: neaudzināta, nervoza…

Patversmē iedzīvojoties, Peitone atklājās kā strauja, pašpietiekama un gudra sune, kurai obligāti jāapmeklē suņu skola. Peitoni noskatījusī Zūlu ģimene no Burtnieku novada sākotnēji mums viesa šaubas: vai straujā sune šai ģimenei nekļūs par apgrūtinājumu, Peitonei ir jāmācās, viņai vajadzīgs respektējams saimnieks. Taču, kad mums šauboties un pat nedaudz tā kā mēģinot atrunāt tieši no Peitones izvēles, izdzirdējām striktu: “Suņu skolas apmeklējums Valmierā mums nebūs problēmas!”, sapratām, ka šī ģimene sev vēlas gudru, krietnu suni. Un kārtīga saimnieka azotē Peitone par tādu arī kļūs.

Pēc pāris dienām jau jaunajās mājās Zūlu ģimene teic: “Esam ļoti priecīgi par mūsu satikšanos! Peitone, tagad viņu sauc Lora, ir ļoti kārtīga, vien pāris reizes mums vēl iekštelpās sanācis nokārtoties, bet mācāmies to nedarīt. Ir mazliet tramīgāka no svešākām lietām, taču visu vēlas iepazīt, izzināt, izpētīt. Lieliski klausa, jau atsaucas uz jauno vārdu. Sadraudzējusies ar otru suni, no kura mācās blēņas. Mums viss ir kārtībā un ar katru nākamo dienu noteikti būs vēl labāk. Paldies!”

***

  1. gada jūnijā pelēcīgo skaistuli ČĀRLIJU atrada klaiņojam Allažu pagastā un neviens suni tā arī nemeklēja. Trīsgadīgais Čārlijs saistīja daudzu interesentu skatus, taču visus atturēja pelēča nosacītās veselības problēmas: iedzimta pataloģija siekalu dziedzeros, proti, daļa siekalu neaiztek tur, kur tām organismā jāaiztek, bet krājās pakaklē, veidojot nelielu bumbuli. Veiktā operācija pilnībā šo anomāliju nespēja novērst, bet dzīvot Čārlijam tas netraucē.
  2. gada decembrī patversmē ieradās jauna ģimene tieši pie Čārlija. Nekas viņus nebiedēja – nedz veselības stāvoklis, nedz iespējamība, ka suns nesadzīvos ar otru rējēju (uzcelsim katram savu sētu), nedz prasība apmeklēt suņu skolu. Tā nu Čārlijs aizbrauca mājās un sākotnēji visas patversmes prasības tika ievērotas. Ar laiku savu uzmanību atslābinājām, likās, Čārlijs nonācis savā ģimenē.

Taču pēc pusotra gada pēkšņi uzstājīgi tika pieprasīts suņi ņemt atpakaļ : nesadzīvo ar bērnu, proti, lec mazajam virsū (bet kā tad apmācība?!), nesadzīvo ar otru suni (bet kur tad žogs un kā tad fotogrāfijas, kurās bija redzamai divi draudzīgi suņi?!) un ravē dārzu, apēdot visus burkānus. Protams, ņēmām Čarliju atpakaļ. Čārliju, kura ķermenī visas ribas varēja saskaitīt… Nodomājām, suni vajag barot, tad burkānvagas netiks izravētas…

Un atkal Čārlija virzienā skati tika raidīti, bet līdz ko stāstījām par siekalu bumbuli pakaklē, tā… Līdz pēc deviņu mēnešu atkaldzīvošanas patversmē, šoreiz nekas nenobiedēja Lutkevicu ģimeni no Ulbrokas. “Tieši tāds sabiedrotais tēvam ikdienā ir vajadzīgs – aktīvs, draudzīgs. Pagaidām mums klājas lieliski un domāju, ka būs vēl labāk. Ar kaimiņu aziātu aiz žoga, par laimi, neplēšas, abi sadzīvo – par to visvairāk baidījāmies. Vārdu nemainījām – ko tur suni mocīt, turklāt viņš atsaucas. Klausa uz vārda, zina komandas. Tētis ir apmierināts.” Un kā ar dārzniecības darbiem?  “Rok jau rok un tieši dobēs. Bet mēs žodziņus uzliksim un viss būs kārtībā”.

***

Mazā auguma saulstariņu RODŽERU marta nogalē atrada Garkalnē nekustīgi guļam pie parka. Lēsām, nu tik jauku suņvīreli jau nu noteikti meklēs, taču dienas ritēja, bet no saimniekiem ne ziņas.

Lielās talkas dienā pēc palīdzēšanas patversmē kāda ģimene tik ļoti iemīlējās Rodžerā, ka vēlējās ar suni braukt mājup. Piebremzējām, jo redzējām, ka lēmums tikai emocijās balstīts. Likām vien mājās braukt vieniem, visu vēlreiz rūpīgi pārdomāt, jo suns dzīvi izmanīs ļoti, ļoti un, ja lēmums nemainīsies, rīt jau sagatavotiem ierasties pēc Rodžera. Ģimene atbrauca, taču atzina, ka iepriekšējās dienas lēmums bijis pārsteidzīgs, tik tiešām gatavība mainīt dzīvi, daudz ko pakārtojot suņa vajadzībām, vēl nav…

Tomēr jau pēc nedēļas Rodžers aizbrauca mājās! Tiesa, uz citām. Baložu ģimene, kuru mājās Kauguros jau mīt divi liela auguma āra suņi (bijušie Slokas patversmes iemītnieki) un vairāki peļu junkuri, brauca pie Dorisa. “Mums vienmēr bijuši istabas sunīši, tagad, kad aizsaulē aizgāja pēdējais, mājaslapā ieraudzījām Dorisu. Mums vajag, lai gultā guļ, pa dienu mammai sabiedrību nodrošina.”

Lai arī Doriss ir jauks, tomēr viņa termperments neatbilst gulēšanai gultā – jautrs, straujš, paskaļš un obligāti skolojams, lai reizumis nepalaiž zobeļus. Viņa vietā piedāvājām iepazīties ar Rodžeru – maigu saldumiņu. “Vai, mums savulaik bija divas māsiņas, nu mats matā līdzīgs”, nopriecājās ģimene un aizbrauca kopā ar tīģerkrāsas suņuku.

Kā nu klājas? “Lieliski! Ar lielajiem suņiem sadzīvot nav problēmu, no viena kaķa dabūja pa degunu, tagad visiem peļu junkuriem mājās iet ar līkumu, ir paklausīgs, mīļš, kārtīgs. Tikai viena problēma – neguļ gultā! Pat nemēģina ielēkt. Bet nekas, mēs iemācīsim,” smej Baložu ģimene, tencinot par Rodžeru.

***

DEMIJU, īstajā vārdā Ditu, kāds vīrietis šausmīgos apstākļos ieraudzīja Auces pusē. Sunīte dzīvoja slēgtā telpā biezā savu mēslu slānī un īpašniekiem pilnībā nerūpēja. Demija, neskatoties uz vājprāta turēšanas apstākļiem, par laimi, nebija fiziski ietekmēta – īsts saulstariņš. Un ilgi nebija jāgaida uz jaunu māju piedāvājumu.

Rīdzinieku Vītoliņu ģimenē Demija ir jau trešais no mūsu patversmes adoptētais suns! Iepriekšējos divus ģimene apzināti ņēma jau pusmūža gados – lai dzīvnieks ir prātīgs, gudrs, nosvērts un mūža novakari var pārlaist mīlēts. Pirms pāris gadiem pie Vītoliņiem aizbrauca no cietuma uz patversmi atvestā vilkveidīgā Ēra, kur līdz zināmam laikam sunei bija ļauts dzīvot, līdz pārāk bieži kucēnus sāka “ražot”. Tagad, kad Ēra devusies uz labākiem medību laukiem, Vītoliņi atkal ieradās patversmē.

“Kad Ēriņa aizgāja, dēls ļoti pārdzīvoja. Ļoti. Iedomājos, varbūt tomēr šoreiz ņemt jaunāku suni, lai tie kreņķi tik ātri nenotiek,” neslēpa Vītoliņas kundze. Taču mājaslapā ģimene tik un tā bija noskatījusi vairākus pusmūža suņus, ar kuriem tad vēlējās iepazīties. Taču, tā kā ģimene dzīvo pilsētas centrā, tad viņu iecerētie, mūsuprāt, īsti šai dzīvei nederēja. “Ēra bija lieliska sune, mums bija tikai viena problēma, kad gājām staigāt, visi no mums baidījās. Ēra citus suņus nikni aprēja. Bet pilsētas centrā visiem kaimiņiem pārsvarā ir mazie sunīši. Tad nu šoreiz mums ir tikai viens nosacījums – lai suns ir draudzīgs ar citiem sugasbrāļiem.” Tajā mirklī mums bija skaidrs, kurš suns ar Vītoliņiem jāiepazīstina.

“Jestra, jestra sunīte, bijām pieraduši pie mierīgākiem, tagad nu jādomā, kā mums kārtīgi izskrieties. Būs visiem jāsporto,” smej trīsgadīgās Demijas jaunā ģimene. “Netālu ir suņu pastaigu laukums, varētu tur laist, bet pagaidām vēl baidos – reizēm tur tik nopietni suņi skraida, ka tik nenodara Demijai pāri.” Un kā Demija komunicē ar kaimiņu suņiem? “Pagaidām mums joprojām neviens netuvojas, laikam vēl atceras Ēras nīgrumu. Citādi mums viss ir lieliski. Pirmajās dienās, kamēr visu iepazina, bija satrauktāka, nu jau sāk nomierināties. Paldies par Demiju!”

***

AUCĪTE tika izglābta no kādas mājas, kurā vājprāta apstākļos dzīvo daudzi dzīvnieki. Mazsunīte pa dienu tika turēta ķēdē, naktī laista iekšā. Gadu vecā smukulīte patversmē nonāca pēc tam, kad izdevās cienījamā vecuma īpašnieci pierunāt sunīti sterilizēt, lai dzīvnieku skaits vēl nepalielinās. Skaidrs bija viens – uz šādiem apstākļiem Aucīti atdot atpakaļ nedrīkst. Negribīgi sirmgalve tomēr beigu galā piekrita.

Aucīte, tagad Stella, esot “brīnišķīga, kolosāla, mīļa, gudra, paklausīga sune,” ar lielu sajūsmu stāsta jaunā saimniece – Matuzeles kundze. “Stelliņa ciena un respektē kaķus, kas mūsmajās bija obligāts nosacījums suņa izvēlē. Klausa uz vārda. Esmu tik laimīga, ka man viņa ir! Paldies, paldies!”