Sveiki dārgie draugi!

Februāra sākumā adoptējām Mokiņu, nu tad vēlējos jums visiem pastāstīt kā mums ir gājis!
Pirmās divas nedēļas pagāja iepazīstot visu jauno un saliedējoties ar mājās dzīvojošo, korpulento runci Borisu. Sākumā gāja interesanti, ne tik daudz no Mokas puses, bet gan no Borisa, nabags bija tādā šokā, ka pēkšņi vairs nebūs viens, visu laiku sekoja sunim un ar izbrīnā (vai arī šausmās) ieplestām apaļām acīm vēroja katru suņa kustību, bet pēc aptuveni trīs vai četrām dienām bija jau apradis ar jauno realitāti, kā arī faktu ka suns tagad arī ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis.
Mokiņa bija ļoti, ļoti mierīga un nosvērta neskatoties uz to ka bija tikai vien 7 mēnešus veca, uzvedās kā nobriedis, pieaudzis suns, ko jau ievēroju patversmē, kas arī mani ļoti izbrīnija.
Ortrās nedēļas nogalē, sestdien braucām uz laukiem pie maniem vecākiem, nepietiek ar to, ka Mokai nācās piedzīvot pirmo garo pārbraucienu ar mašīnu – no Rīgas līdz Iecavai un nedaudz vēl uz priekšu, laukos Moku gaidīja nākamais pārsteigums – ne tikai tikšanās ar vecākiem un manu jaunāko brāli, bet arī ģimenes

 

mīlulis Lakijs, kuram nu jau šogad oktobrī apritēs desmit apaļi gadi. Sākumā nedaudz pabaidijāmies, bet abi apostijās un kopumā viss bija kārtībā (kaut gan Lakijs veljoprojām nedaudz ir šokā, ka pasaule vairs negriežas tikai ap viņu), nu jau abi cīnās par striķīti, ķersta bumbiņu, reizēm palamājās viens uz otru, pacienā viens otru no savas bļodiņas, bet cīņas par manu tēti un mammu notiek veljopro

jām, kurš pirmais tiks klēpī, vai skries sabučot nākot iekšā pa durvīm… Vēl mums ir priekšā vīra ģimenes apmeklējums, kur arī ir divi sunīši, atkal jauni iespaidi un brīnumi, lēnām briestam.
Turpmākās nedēļas, līdz pat šim brīdim Moka atverās ar katru dienu arvien vairāk un vairāk, ja sākumā Moka bija mierīga, nedaudz atturīga, tad šobrīd suns ir pilnībā atvēries, uzvedās arī atbilstoši savam kucēna vecumam, reizi pa reizei sastrādā kādu mazu blēņu, bet beidzot ir sapratis un sajutis, ka viņam ir ģimene, ka viņam vienmēr būs kas viņu samīļo, sabužina, paspēlējās un neizsakāmi mīlēs no visas sirds.
Mokai ļoti, ļoti patīk čības, vienmēr paķers vienu un aizstieps prom uz savu ”midzeni”, kā arī botas, ja grib iet ārā – atnesīs boti jebkur, kur atrodamies mēs.
Šīs nedēļas TOP atklājums ir čiekuri un ledus – ņemot vērā kā sniegs nu jau pakusis apkārt ir jaunas smaržas un – čiekuri, čiekurus metam gaisā, ķeram, klumpačojam pakaļ un kopumā priecājamies par dzīvi.
Ledus, ar to jau ir atkal vēlviens stāsts, Moka saprata, ka ja ar ķepām pakarpa ledu vai palēkā vietā, kur ir baltie ”burbulīši”, jeb gaiss zem ledus, tad izveidojas ledus gabaliņi kurus var slidināt un pie iespējas pagrauzt, bet šo mēs daram tikai mežā, kur ir čiekuriņi, jo tie arī smuki slīd!
Liels paldies patversmes darbiniekiem un brīvprātīgajiem, un liels paldies tiem, kuri nogādāja Moku ar māsiņu patversmē, jo pateicoties Jums un Jūsu labajai sirdij liktenis saveda mūs kopā un es varu teikt, ka man ir bērns, labākais draugs un sargs, bet visam pāri vismīļākā dzīvā radībiņa uz pasaules, kādu cilvēks vispār var vēlēties.
Ļoti ceram, ka Mokas māsiņa Dita arī jau ir atradusi mājas un ģimeni, kura viņu mīlēs un sargās.

 

Ziņas/Sākums
 
Mājas lapu izstrāde © Guntis.lv