Labdien!

Nu jau rīt būs kā pirms diviem mēnešiem esmu paņēmusi Pūpolu (mūsu mājās iesaucām par Maksi).
Pirmās divas nedēļas izvairījās, baidījās no jebkura trokšņa, tālāk par mājiņu nav nācis laukā – tikai pa naktīm. Pirmajās dienās, pat ēdiens stāvēja trauciņos.
Tā kā es biju ņēmusi mammai, tad pēc mana kārtēja apmeklējuma laukos – kaķis nejutās pamests, uzdrošinājies, nāca laukā, bet nu pārlieku drošs nebija. Sāka spēlēties ar mani, murrāja, protams, no asām kustībām nedaudz bija sabijies, mums bija slēpnis – virtuvē zem skapīšiem- droša vieta patvērumam. Maksis ir nedaudz notievējis sakarā ar stresu, bet pieļauju domu, ka tagad ir iespēja kustēties vairāk, arī tas nedaudz ietekmē.
Pirms mēneša mamma ielaida savā istabā un kopš tā laika, vismīļākā vietiņa ir uz krāsns – ciets, bet silts.  Naktīs var gulēt uz nebēdu. Un jā – vairs vecā slēptuve nav saistoša, jo ir iespēja uzkāpt uz skapja, kur var redzēt visu. Pirms nedēļas biju laukos un esmu pavadījusi kādas četras dienas, Maksis ir azartisks, patīk spēlēties. Pa logu vēro putnus- tāda sajūta, ka tūlīt izleks. Saimniecei pie kājām pieglaužas, zina, ka iespējams iedos ko gardu. No ciemiņiem neizvairās, bet izrāda interesi, kas atnāca. Laukā vēl neesam bijuši, bet esam ceļā uz īsto pusi, bet ja būs laukā – putniem beigas!
Pa šo laika posmu ir noķertas pāris peles, kas ielīda mājās. Man ir pāris bildes, bet ir doma, ka jāuztaisa vēl kādu, lai varu nosūtīt Jums pilnvērtīgai atskaitei.
Mammas vārdi, jūt, kā mājas ir kas sagaida.

IMG_2310 IMG_2301

Ziņas/Sākums
 
Mājas lapu izstrāde © Guntis.lv