Jau divpadsmit gadus, pateicoties vienīgi līdzcilvēku ziedojumiem, tiek uzturēta Juglas suņu patversme. Šo gadu laikā izdzīvoti vairāk kā 4 tūkstošu suņu dažādie likteņi, kuriem patversme bijusi kā starpposms viņu dzīvēs, lai, pirms dotos uz savām īstajām mājām pie saviem īstajiem cilvēkiem, vispirms atgūtu spēkus un ticību cilvēkam.

Lielā daļā sabiedrības joprojām dzīvs ir mīts, ka patversmē nonākušajiem dzīvniekiem tiek dotas vēl tikai 14 dzīves dienas un tad, mājas nerodot, suņi un kaķi tiek sūtīti nāvē – eitanizēti. Juglas suņu patversmē suņi, kā arī Juglas dzīvnieku aizsardzības biedrības aprūpē nonākušie kaķi dzīvo tik ilgi, līdz atrod sev jaunas mājas. Daļai dzīvnieku tās ir tikai pāris nedēļas, daļai – pāris mēneši, bet dažiem gads, pat divi.

Viens no iemesliem, kāpēc daļa dzīvnieku ātri vien nedodas uz jaunām mājām, ir mūsu biedrības striktā nostāja potenciālo saimnieku atlasē. Cilvēki, kuriem suns ir tikai vaukšķoša signalizācija žvadzošas ķēdes galā, no mūsu patversmes aiziet vieni. Cilvēki, kuri knapi spēj savilkt galus kopā savai izdzīvošanai vai mīl brāļoties ar pudeli, arī paliek tukšiniekos. Cilvēki, kuri noskata vizuāli sev tīkamu suni, taču viņu dzīves ritmam un videi konkrētais dzīvnieks ir pilnīgi nepiemērots, nevar adoptēt suni.

Otrs iemesls ilgdzīvošanai patversmē ir daudz skarbāks, grūtāk pārvarāms, laiku un resursus paģērošs. Un tas ir suņu fiziskais un psiholoģiskais stāvoklis. Jāsadziedē fiziskās traumas, iespējams, pirmo reizi mūžā jāpieēd pilns vēders, jāsakopj kažoks vai jāiemācās iet pie pavadiņas. Tomēr arī šīs nianses nereti ir nieks. Suņa sirsniņā cilvēka cirstās brūces mēdz būt ilgi ilgi dziedējamas, līdz sliktās atmiņas un pāri nodarījumus dzīvnieks ir gatavs atstāt pagātnē un droši doties jaunā dzīvē.

Lai nodrošinātu Rikija, Stalkera, Rekša, Dinas un visu citu „ilgdzīvotāju” suņu uzturēšanos Juglas suņu patversmē, aicinām Tevi kļūt par DRAUGU UZ MŪŽU, ik mēnesi ziedojot VIENU, DIVUS vai VAIRĀKUS latus, izmantojot ērtāko un ātrāko veidu – internetbankas pakalpojumu!

Dod rīkojumu apkalpojošai bankai veikt ikmēneša REGULĀRO MAKSĀJUMU par Tavu izvēlēto summu un laika periodu. Šis labais darbs paveicams ar vienu internetbankas virtuālo vizīti, veltot tam mazāk kā 5 minūtes un būsi kļuvis par DRAUGU UZ MŪŽU!

Draugi ir kā sargeņģeļi – ne vienmēr redzi sev līdzās, taču zini, ka ir…

Stalkers

Bija nemīlīga, drūma, drēgna un pelēka 2009. gada novembra pievakare, kad Latgales priekšpilsētas policija lūdza palīdzību: Rumbulā nodegusi māja ar saimnieku, izdzīvojis tikai suns… Tā Stalkers – suņa vārdu zināja kaimiņi – nonāca patversmē. Liela auguma, masīvs, skaists, spēcīgs, pašapzinīgs dzīvnieks vecumā ap 5-6 gadiem. Pirmās dienas darbinieki no suņa baidījās – Stalkers ir skatā iespaidīgs, bailes un cieņu raisošs joprojām. Taču drīz vien suns ar visiem sadraudzējās, patversmes darbiniekus pat sargājot no visiem apmeklētājiem.

Uz Stalkeru kopš viņa pirmās patversmē nonākšanas dienas acis meta daudzi, taču vienus atbaidīja skaistuļa vecums, kamēr otri sunim piedāvāja vien sargsuņa vietu ķēdes galā vai apsardzes objektos. Kā draugu, gaidot mazbērnu atbraukšanu ciemos kopīgām pastaigām Mežparkā un laiskiem vakariem mājas pagalmā vai iekšā Stalkeru uzrunāja kāda kundze, taču suns  ne par ko negribēja samierināties ar kundzes spieķīti. Par ģimenes locekli Stalkeru vēlējās kāda ģimene, tomēr beigu galā nolēma neriskēt – mājās mēdz uzturēties daudz mazu bērnu.

Un tad, pēc divu mēnešu dzīves patversmē, naktī Stalkeru ķēra insults. Lielais, spēcīgais suns gulēja pusparalizēts… Tabletes, šprices, Stalkera dzīvotgriba un patversmes darbinieku mīlestība suni atkal uzcēla kājās. Par piedzīvoto sirdstrieku vairs atgādina tikai nedaudz uz sāniem iešķiebtā Stalkera galva…

Nu jau patversmē aizvadīti teju divi gadi. Stalkers joprojām saista potenciālo adoptētāju skatus, taču uzzinot suņa vecumu, visi novēršas. Žēlo. Vārdos. Un novēršas…

Ja vēlies kļūt par Stalkera draugu uz mūžu praktiski, lūk, sunim nepieciešamais:

• kvalitatīva senioru barība;
• uztura bagātinātāji sirds un kaulu/locītavu stiprināšanai (šobrīd suns lieto „Healthy Joints gelantine” no „Flying Dog”, viņam ir noziedoti divi iepakojami (viens maksā Ls 19), kas pietiek 1,5 mēnesim; diemžēl Stalkeram šādus vai līdzīgus vitamīnus nepieciešams lietot ilgstoši);
• atšķirībā no citiem „problemātiskajiem” suņiem, Stalkers nav garu pastaigu cienītājs – minūtes 15-20 un viss, jo īpaši jau karstā laikā. Turklāt ar Stalkeru maķenīt iepriekš jāiedraudzējas, pirms mazu līkumiņu ap patversmi varēsiet droši izmest. Stalkeram ļoti garšo žāvētie suņu kārumi (kuņģi, plaušas) un jēla liellopu gaļa – tas špikerītis, braucot ciemos iedraudzēties.

Kādas mājas, kādu savu cilvēku, patversmē dzīvojot, Stalkers tomēr vēl gaida?

Pirmkārt jau saimnieku, kuram viņa 7-8 gadi nav bieds. Jā, jums kopā nebūs vadāmi daudzi gadi, taču mīlestība vai nu ir, vai nav un gadiem tad nav nozīmes. Daudzu atruna: „Sirds tā sāp zaudējot un tas var notikt tik ātri” patiesībā ir sevis žēlošana, jo sāp un sāpēs gan kopā gadu desmitus nodzīvojot, gan tikai pāris gadus.

Otrkārt – Stalkers piemērots dzīvei privātmājā, var pat sēta apkārt nebūt – projām neies, taču no rudens līdz pavasarim suns būs jātur iekštelpās. Stalkers sadzīvo ar suņmeitenēm, sugasbrāļus gan – nekādu izmēru sev blakus necietīs. Mājās nebūtu vēlama mazu bērnu klātbūtne. Būs lielisks kompanjons, draugs un arī krietns sargs.

Nebaidies adoptēt suni gados!

.Dažu no patversmes adoptēto suņsirmgalvju likteņi

.Prošiņa

10 gadus veca liela auguma sunīte, kas visu mūžu bija dzīvojusi Saulkrastu mazdārziņos; vasarās īpašnieki baroja – ziemā tikai līdzjūtīgie kaimiņi speciāli brauca suni pabarot. Prošiņai bija ļoti ielaisti vairāki piena dziedzeru audzēji. Izoperēta, iekārtota jaunā ģimenē – dzīvoja dzīvoklī pilsētas centrā – laimīga, mīlēta suņa dzīvi iepazina 2,5 gadu garumā. Saimnieki ne mirkli nenožēloja kopā pavadītos pāris gadus. „Tādas emocijas, kādas deva Prošiņa, neviens suns nekad mums nebija sniedzis. Viņa gāja pussolīti aiz mums, lai tikai redzētu, ka mēs nekur neesam pazuduši” – tā Prošiņas saimnieki.

Rūdis

Maza auguma šunelis vecumā ap 13 gadiem. Tika atrasts uz ielas ar koordinācijas problēmām. Apzinoties, ka pati vairs saules mūžu nedzīvos, Rūdi adoptēja kāda sirmgalve, neskatoties uz patversmes brīdinājumiem: suņuks ir kurls, koordinācijas problēmas, mēdz nokārtoties iekšā un bieži neadekvāti ilgstoši rej. Pietika Rūdim nonākt mājās, lai visas ķibeles būtu teju kā ar roku noņemtas. Nu jau pusotru gadu Rūdis dzīvo cepuri kuldams.  „Paldies jums par šo jaukumu!” teic vecmāmuļa.

Skubija

10 gadus veca doga kucīte, ko atrada ļoti novārdzinātu, sasistu, ar cigarešu izdedzinātām brūcēm īsā īsā striķī ar uzliktu uzpurni, cieši piesietu mežā pie koka tā, ka suns nevarēja pakustēt. Atkoptu kā garīgi, tā fiziski, sunīti adoptēja kāda ģimene uz laukiem. Kopā viņi pavadīja… mēnesi. „Viņa bija tik laimīga, skrēja pa pļavām, klusi gulēja virtuvē, visur gāja mums līdzi. Un nomira klusi, mierīgi, naktī… Lai kā mums sāpēja un sāp joprojām, apziņa, ka viņa nomira esot laimīga, varbūt pat nomira no lielās laimes, mums ne mirkli neļauj nožēlot to, ka paņēmām uz tik īsu kopābūšanas mirkli.”

Bagija

Nenosakāma vecuma suņvecmāmiņa ar diabētu un pilnu pavēderi ar piena dziederu audzējiem. Atrasta Bolderājā, kur īpašnieks izmeta aklo, zem sevi čurājošo suni uz ielas. Bagija redzi zaudēja tikai tāpēc, ka saslimstot ar cukurslimību – visticamāk liela stresa dēļ, jo jau pieaugušam sunim pusmūžā ar šķērēm mājās kupēja ausis  – laikus nesaņēma insulīna injekcijas.  Adoptēta, regulāri saņemot insulīnu, ievērojot striktu diētu, Bagija laimīgi vada vecumdienas. Par spīti patversmes un dakteru prognozēm: var nodzīvot pāris mēnešus, jau divus gadus mīl un ir mīlēts suns.

Mazliet pacietības un drīz varēsi lasīt arī par Dinu, Rikiju un Reksi